Šķiet, ka pat kodolkarš neapturēs pieprasījumu pēc šai-līdzīgas mākslas. Liekas veltīgi vilkt ārā atkal tās pašas asociācijas ar aizgājušu laiku glezniecību vai kvantificēt salīdzinošo mimētisma apjomu šajā izstādē.

It appears, even a nuclear war would not stop the demand for this-like art. And it seems futile to invoke the same old set of references to the painting of times-gone-by, or trying to quantify the comparative amount of mimesis in this exhibition.

☝☝

Arī jaunajos darbos Ansis Butnors turpina savu ilgi piekopto neviendabības praksi. Šeit ir gan postimpresionistiskas mazpilsētas ainas, gan Džeimsa Ensora citāts, gan krāsas laukumā peldošas figūras, gan teju monohroms darbs, gan grafika. Ir diezgan paradoksāli – un atzīstami – ka tajā visā ir kaut kas tieši Butnora, ka, atšķirībā no daudziem citiem, viņš pārvalda šo jūkli, nevis pazūd tajā.

In his latest works Ansis Butnors sticks to his long–employed practice of multiplicity. One finds Post-Impressionist scenes of rural towns, a quote of James Ensor, figures floating in an expanse of colour, a virtually monochrome work, prints. Paradoxically – and most respectably – there is something specifically Butnors’ in all that; he, unlike many others, seems to be in control of this multiplicity, instead of being lost within it.

☝☝☝☝

Normāla glezniecība. Tāda, kādai profesionālai glezniecībai lielos vilcienos un mazos vagoniņos ir jābūt, pirms no tās deviē neveiksmīgi un neizdevušies kaut kā mēģinājumi vai arī A listes cienīgas ģeniālas mākslas virsotnes.

Completely and utterly normal art. The way how professional everyday painting must look like, before it falls into pitfall of failure or hits the spot of geniality.


☝☝☝