Nedz visas sievietes, nedz visas grūtnieces automātiski ir madonnas, tāpat kā ne visi bērni ir Jēzus un visas ģimenes - svētās. Tieksme pievilkt gleznas pie kādas vienas, deklaratīvas tēmas, nedaudz atsit Nacionālā mākslas muzeja vecišķo tieksmi, bet iespēja redzēt tik daudz ekselentu mākslas darbu izstādēm piemērotās telpās to atsver.

Not all women nor pregnant women are Madonnas by default, not all children are Jesus nor all families - holy ones. The approach to group different works around one declarative theme reminds the old fashioned mannerisms of National Art museum's crew, but the opportunity to see so many high-brow artworks together in a flattering exhibition space compensates it.


☝☝☝

Ņemot vērā Kr.Zariņa nepatīkamo personu, kura nomāc vēlmi slavēt; kā arī to, ka šāda gleznieciskā stilistika viengabalaināk padodas veselai plejādei jauno un vidēji jauno mākslinieču - sieviešu, un to, ka pēc 20.gs. II puses feminisma gājiena gleznot plikas tantes vīrieškārtas autoram var būt bīstami (es labāk gribētu, lai Kr.Zariņš to nedarītu), taču ir jāatzīst, ka Kr. Zariņa "Sejas" Mūkusalas mākslas salonā, kā arī šī izstāde liecina, ka autors radošā attīstība ir apmetusi vienu kvalitatīvu spirāles loku augšup.

K.Zarins's nasty persona lessens the desire to praise him. Also there's a number of young and not so young female artists who paint in this manner way more consistent then Zarins does, as well as it's not that simple to paint naked ladies after the 20th century march of feminism (I would rather like him not doing it), but nevertheless K.Zarins' exhibition "Faces" in Mūkusala Art Salon and this particular one testify that the artist has evolved to the next level.

☝☝☝,5

kuratore, curator: Šelda Puķīte

Ja nezina nevienu citu A.Lauringsona darbu, tad šī izstāde ir absolūti normāla, parasta laikmetīgās mākslas izstāde tāda, kāds ir mūsdienu mākslas izstāžu meinstrīms. Nedaudz tehnoloģiju, nedaudz uztveres psiholoģijas (fizioloģijas), efemers secinājums et voila!

If this is the first time you see A.Lauringson's works then it's ok to perceive it as normal, avarage contemporary art exhibition, just in line with other mainstream contemporary art exhibitions. A bit of technologies, a bit of psychology (physiology) of perception, ephemeral conclusions et voila!

☝☝☝

kuratores / curators: Inga Šteimane, Ingrīda Zābere.

Izstādes idejiskais satvars un iekārtojums dara pāri Viļņa Zābera mākslai, kurā ekstātiski saplūst Boisisks jutekliskums ar 1990. gadu postpadomju/mežonīgā kapitālisma brutālismu. Interesanti būtu paurķēties, kāpēc VZ ir tik ļoti fiksēts uz seksu; "Sieviešu mākslas" analīzē bieži lietotā psihoanalītiskā metode ļautu iegūt kādu cilvēcīgāku kopsaucēju par šobrīd esošo vaislīgā mačo mītu..

Exhibition's concept and exposition design doesn't do justice to Vilnis Zābers' art, in which Beuysian sensuality merges with brutality of Post-soviet/wild capitalist 1990s.
It would be interesting to use psychoanalysis to get clear why the author is so fixated on sex and thus maybe get more human-like picture of him and his art as opposed to the now-present myth of the 'fecund macho'

autors būtu pelnījis 4, bet ekspozīcija gremdē
Artist deserves all 4, but the exposition lessens the merit

☝☝☝

Nevis Latvijas mākslas vide ir šaura, bet gan perspektīve, kurā tā tiek skatīta, jo aiz uzmanības borta paliek tādi "Putrāma tipa" mākslinieki kā I.Usas, kura ironiskajiem un izteiktā autorstilā gleznotajiem "maģiskā reālisma" darbiem nav ne pienācīga konteksta, nedz augsnes, nedz arī - diemžēl - atzinības.

It's the perspective that is narrow, not the whole artworld of Latvia. Unfortunately this perspective leaves Putrāms-type artists like I.Usas out of the big picture; I.Usas ironic "magic realism" paintings deserves more recognition

Būtu vairāk un radikālāk, liktu četrus, bet līdz tam:
If there were more paintings or they were more radical, I would have given 4, but until then:

☝☝☝

sociālais reālisms jeb fotogrāfija kā sociālo apstākļu reportāža ir diskutabla lieta. Īpaši gadījumos, kad, laikam ejot, par apstākļiem liecina tikai rakstīts (banāls) vārds, bet attēli ir kļuvuši vienkārši par skaistiem portretiem, kuros aplūkot dažādos cilvēku fenotipus. Varbūt sociāli vērtīgāk būtu bijis nevis fotografēt, bet adoptēt tos bērnus..

Social realism or the photography depicting social circumstances is a complicated topic, especially if only a written (banal) word testify to those circumstances after some time passes, whereas the photos themselves have become classic portraits showing different phenotypes. Maybe socially more useful would have been to take adopt those children instead of photographing them..

☝☝☝

Naturālas manieres fotogrāfijā ir ļoti piņķerīgi savienot konceptuālo pamatojumu ar reāli attēlos skatāmo. Parasti pietiek ar vienkārši bildi. Arī šajā gadījumā fotogrāfiski glīti attēli mazāk rezonē ar tēmu, vairāk vienkārši ir kā piemineklis aizejošajam laikmetam jeb "normālās sabiedrības" stigmatizācijas priekam.

It requires a master to combine the concept and obviousness of the photography of natural manner. Usually photography alone is sufficient. As in this case where nice photographic pictures are sort of monument for the passing era of "normal society's" stigmatization craze instead of reflecting on the stated subject matter.

☝☝☝

Viens no autoriem, kura darbus skatoties, kļūst ļoti žēl, ka Latvijas mākslas pasaule ir tik maziņa, jo šis, lūk, ir tas retais gadījums, kam par labu nāktu idejas radikalizējoša, pakausī elpojoša vide.

Putrāms is one of rare authors whose works suffer from narrowness of local art world, his art would definitely gain if the dynamics of environment would push for more radical output.


☝☝☝