| 3:56p |
Laine Kainaize / Es Gleznoju / Latvijas Mākslinieku savienības galerija / 20.08.2013-20.09.2013
Nabaga, nabaga, nabaga bērns. Varbūt māksliniecei ir prieks gleznot, līdzīgi kā bērnam ir prieks atskārst, ka viņam ir miesa, domas, dzīve arī ārpus vecāku ligzdas, tas labi. Bet rezultāts tālu no māmiņas (Birutas Baumanes) un māmiņas laikmeta (padomju Latvijas) stingrā satvēriena nav izkļuvis. Samocīta māksla, kurā cerību stariņš iespīd mātes un bērna tēmas traktējumā. Ja māksliniece to attīstītu mērķtiecīgāk, mātes un bērna tēls latviešu mākslā varētu iegūt iepriekš nepieredzētu psiholoģisku asumu.
Poor, poor, poor child. Maybe artist is happy to be able to paint, just as a child is thrilled to find out that he and not his parents own child's body, mind and life. In this case, good for you, Laine Kainaize. Unfortunately the result hasn't got far from her mother's (outstanding artist Biruta Baumane) and the mother's era's (Soviet Latvia's) aesthetic grip. Dull art where only the mother and child's theme shines through. It has particular psychological acuteness that organizes rather patch-work stylisctics of her works.. really wish she'd expand on it more..
☝ |
| 4:14p |
Laine Kainaize / Es Gleznoju / Latvijas Mākslinieku savienības galerija / 20.08.2013-20.09.2013
Soliste: “Es gleznoju.” Koris: “Viņa glezno, viņa glezno!” Atmetot sarkasmu – sajūta, ka galerijā laiks ir apstājies, vai sācis griezties pretējā virzienā.
Solo: “I paint”. Choir: “She paints, she paints!” Sarcasm aside – one feels in the gallery space time has stopped, or even reversed its course.
☝ |