Vasingtona laukums - Post a comment

Pirmo reizi sanāca nokļūdīties, bet tas laikam tāpēc, ka man tika dotas divas norādes – pirmkārt, uz Bāzi ejot divas platformas, otrkārt, katra veic vienu apli – viena līdz Observatorijai, otra – līdz platformas pasažieru galvenajai ostai. Es apli automātiski identificēju ar stundu, taču mani jau brīdināja par iespējamām nobīdēm pārklājumu dēļ. Platforma, uz kuru man bija jāpaspēj, aizgāja garām tikai tā iemesla dēļ, ka es nelaikā nokāpu no iepriekšējās, kas bija apstājusies sastrēgumā. Tāpēc devos uz otru piestātni, kas bija izejas punkts gandrīz visu virzienu platformām. Man mazliet pateica priekšā Pansijas saimniece: otrā uz Bāzi, ir tā, kas stājas blakus alternatīvajai uz Pansiju? – viņa naivi pajautāja pirms gāju laukā, it kā es to varētu zināt.
Spriežot pēc siltuma/aukstuma maiņas, es tajā piestātnē nosēdēju ko līdzīgu stundai vai varbūt pat vairāk – apkārtējie kaut ko runāja par avārijas situāciju otrā galā. It kā sagājis uz īso un vietām izdeguši, bez elektrības. Varbūt tās bija tikai tenkas, bet neapšaubāmi bija kļuvis tumšāks.Tagad vismaz esmu uz pareizās platformas. Kaut nu kolēģis iznāktu pretī uz otro transporta apgaitas ciklu.
Piestātnē man blakus sēdēja kāda, ko varētu dēvēt par vietējo provinciāli – viņai somā bija sārti āboli un konfektes. Apsējusi lakatiņu un ērti izstiepusi kājas - tieši dēļ pozas un nesteidzības, es viņu domās iesaucu par provinciāli. Viņa omulīgi gremoja un apņēmīgi skatījās uz pretējo pusnojaukto sienu.
- Es esmu slikts fotogrāfs, jo es esmu slikts cilvēks, - viņai ieminējās viens no potenciālajiem pasažieriem, – man ir negants raksturs un nejau nu māksla man to izmainīs. Es, piemēram, gribētu nobildēt to sienu. Jā, pārmaiņas pēc gribetu to nobildēt, jo tā runā par mani. Tā saskan ar manu emociju šajā situācijā, kur mēs esam šeit pie platformu krāvuma, sagumuši gaidot nojauktā kārtībā, skatoties uz drūmo sienu. Un kā tāda – kā bilde, kas būtu lielākais, ko es šai mirklī varu pateikt – fiksēt sajūtu un objektu, savienot sevi ar priekšmetu un no tā radīt valodu, ar kuru arī pateikt būtisko – tas tad arī būtu viens īsts mākslas gabals. Bet tā nebūs, šī pauze nematerializēsies, jo kā jau sākumā minēju – es esmu slikts fotogrāfs, jo esmu slikts cilvēks. Mani kaitina, ka tā tur cūka un vēl tā otra platforma ir iestājusies manā kompozīcijā un jauc laukā pilnību. Un es nespēšu ne to apiet, ne kādu no viņiem aizdzīt, ne arī nogaidīt, kad tas pāries. Viņi tikko sagandēja manu peinture! – viņš nosēcās, sulīgi stiepjot francisko „r”. Es sapratu, ka piedzēries. Skaidrā cilvēks tik tieši savu domu neformulē. Provinciāle neko – gremoja tālāk, atspļāva gabaliņu konfektes atpakaļ papīrā un izmeta miskastes konteinerī, kas atradās tai pie labā pleca. Fotogrāfs stāvēja kājās. Viņš pabeidza smēķēt cigareti un nenodzēsis iemeta konteinerī. Es piecēlos mirklī kad tas sāka kūpēt un nejauki smirdēt, bet Provinciāle – neko. Atvēra vēlreiz somas rāvējslēdzi, un rakņājās pēc nākamās ledenes, izkrita spīdīgā papīrā prezervatīvs.
Es mēģināju aptuveni izskaitīt laiku, cik es kavēju jeb cik kavēja arī platforma, pēc Fotogrāfa izsmēķētajām cigaretēm, sanāca puspaciņa. Zināmā mērā es viņu sapratu – cilvēks jau ar to atšķiras no dzīvnieka, ka prot savienoties ar nedzīvo dabu. Un šī savienība ir organiska, un arī šādas savienības iztraucēts akts, atstāj mieles. Nemaz nedomāju sākt kašķi par piekūpināto konteneri. Pienāca inspektors, ieskatījās kā meklējot nododamās pudeles. Atmeta ar roku – sak, lietus nodzēsīs vai pats.
Tagad jau pusceļā uz bāzi laiks mazliet noskaidrojās – kļuva gaišāks un siltāks. Es uzmanīgi vēroju maģistrāles malu, jo otrā pusē acu augstumā bija Fotogrāfa bikšu kabatas, kurās Provinciāle iebāza roku. Negribēju viņiem traucēt.