parādījās Pansijas saimniece un nostādīja mani atkal situācijā, kurā teorētiski būtu varējusi nostādīt mani māte, bet viņai lielākoties pieticis pietātes to nedarīt, taču sajūta likās pazīstama - kad tev uzdod jautājumu, uz kuru cer sagaidīt atbildē melus, turklāt skatās acīs lai tos detektētu. un es kā par spīti vienmēr šādos gadījumos esmu paspējusi situāciju atpazīt un novest sevi tajā pat stāvoklī, kur allaž - burtiski dažu sekunžu jautājums - un pēc nelielas klusuma pauzes es saku baltu patiesību, jūtot, ka manas acis izskatās, ka melo. turklāt nekad nav sanācis neko vērst par labu. šoreiz ienāca prātā ieturēt vēl vienu klusuma pauzi un teikt kaut ko, kas nav ne patiesība, ne meli, bet kaut ko tādu, ko otrs varētu gribēt dzirdēt: es atbraucu dēļ mīlestības. taču tas vērsa situāciju tikai vēl ļaunāku, viņai saskrēja acīs asaras, viņa aizcirta druvis un pārmetošā balsī sacīja: man skauž.
tagad domāju, ka vajadzētu mainīt pansiju. nejauši satiku pagalmā citus iemītniekus, kas, acīmredzot, lieto citas durvis, lai neuzskrietu saimniecei virsū - tas varētu būt risinājums. varētu vakarpusē tās pameklēt. varbūt arī tas ir viens no pārmetumiem saimnieces balsī - mana nevēlēšanās, mana neinteresēšanās par Pansiju, kas tiklab būtu saucama par necieņu, ja vien saprašnās starp mums nenorisinātos arī citā līmenī, kurā tiklab zinu es par viņu, ka viņa man nevēl ļauna, tikai ietur attiecības audzināšanas formātā, un tiklab viņa zina par mani: man nepieciešams savs laiks un jaunatklājuma ilūzija, ka tas, ko es pati atradīšu, tas būs mans, bet tomēr nesaprotama liekas viņas vēlme mani steidzināt, vai arī es ko pārpratu. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
