UrbanTrip's Friends [entries|friends|calendar]
UrbanTrip

[ website | My Website ]
[ userinfo | livejournal userinfo ]
[ calendar | livejournal calendar ]

[20 Feb 2019|09:32pm]

krii
Konference tika padirsta, jo jājos ar darbu.
Ar milzīgām ekseļa tabulām, bļaģ.

Nē, nu tas droši vien ir kaut kādā ziņā vieglāks un varbūt pat prestižāks darbs nekā autoostas atejā sniegt seksa pakalpojumus tālbraucējiem šoferiem.
Jau 1 skrūve | Ieskrūvē!

Par ātrajiem ielāpiem [19 Feb 2019|06:19am]

racoon
Vai šeit kādam nav sija ee, ko es varētu palietot pāris darījumiem? Viss tīrs, viss legāls, atstāšu komisiju par naudas trafiku.
Jau 3 skrūves | Ieskrūvē!

Par darbaspēku [18 Feb 2019|07:10pm]

racoon
Pāris poustus atpakaļ man [info]mazeltov bija ierakstījusi šādus vārdus: Un kur lai liekas tā Latvijas masa? Ne rūpnīcu, ne uzņēmumu, ne pirktspējas. Toties ir korupcija, ātro kredītu zelta ādere (tik daudz pinokio) un daudz gudras diršanas.

Pastāstīšu pēdējo, pilnīgi svaigo ainiņu, ko man izstāstīja brālis, kas ar cilvēkresursiem ņemās. Meklējam metinātāju. Nav vērts aprakstīt kāds gūsts un sāpes bija iepriekšējie, bet pēdējāis, pēdējais – pat neredzētais, bija vis krāšņākais.

Esot atnācis cilvēks uz interviju, jā, visu māk, mig, tig (metināšnas termini), varot sākt rīt, bet nav kur dzīvot, bomzis. Ne gluži bomzis, no dziļiem laukiem, naudas pietika tikai biļetei līdz mums. Pirmo nakti pārnakšņos hostelī, pēc tam noīrēs dzīvokli. Pulkstenis 16:00. Labi, parādi vai māki metināt. Noiet uz cehu, šis parāda ka māk. Labi. Rekur 100 eiro avanss, pārlaid nakti hostelī, rīt domāsim kā tālāk. Kā Jums šķiet, vai pienāca RĪT?

Lai ko neteiktu [info]mazeltov un NLP, AGILE OFFICE, vai BIOS vai citi pašpalīdzības līdzekļi – gūsteknis ir gūsteknis, tādu tikai pātaga vai lode izmācīs.
Jau 10 skrūves | Ieskrūvē!

[17 Feb 2019|08:53pm]

krii
Vispār ir gadījies arī pašai ar eksperta ģīmi muldēt par lietām, kurās nejēdzu ņihuja. Tā ir, un nelepojos ar to ne druskas.
Bet kad redzu, dzirdu vai lasu tā darām citus - turklāt tajās ļoti nedaudzajās jomās, kurās kaut ko sajēdzu - tad pārņem izmisums un sāpīgs kauns.
Jo tas no tiesas izskatās nožēlojami. Seklums, klišejas, neprecīzi lietoti jēdzieni un poza kā tītaram uz sūdučupas.
Kaut atcerētos, kad nākamreiz pašas mute tam vērsies, vai pirksti pār klavieri niezēs.
Jau 1 skrūve | Ieskrūvē!

Protopavasaris forštatē [17 Feb 2019|05:31pm]

krii
Šodien mēs ar seru R staigājām pa Maskačku. Pa Maskavas forštati. Pa vienu no senākajām un dzīvākajām Rīgas priekšpilsētām. Iespējams - vispoētiskāko un maģiskāko.

Kusa pēdējais dubļainais sniegs, laidelējās pirmās pavasara mušas, baznīcas mirdzēja saulē. Starp pusssabrukušiem šķūnīšiem stāvēja koka namiņi, svaigi ieliktiem pakešu logiem - kā krunkaini amerikāņu pendžas ar sniegbaltiem porcelāna zobiem.
Rudi, raibi un pelēki kaķi dažādās barojuma un noplukuma pakāpēs sildījās saulē, miedza aci zīlītēm un strazdiem. Pumpuri ceriņos brieda, kāda romu ģimene pagalmā dauzīja uz striķa izkārtu rakstainu tepiķi, vārnas knābāja no plastmasas maisiņiem kaut ko droši vien ēdamu.

Mēs aizgājām līdz Kojusalas dārzam, pie vecās liepas, par kuru daži raksta, ka tā varētu būt Rīgas vecākais koks, iestādīts vēl poļu - zviedru kara laikā. Katrreiz izjūtu vieglu bijību pret šo dzīvo organismu, kurš pieredzējis, kā vella kalpi auļo zirgos, kā kupči un mūki uz derībām ēd vienmazcuciņ, kā zviedru karavīru vietā nāk krievi, kā Polijas-Lietuvas jūdi savos plostos brauc pa Daugavu, lai še tirgotos, kā Lielais mēris, ugunsgrēki un Daugavas pali aiznes cilvēku dzīvības, bet tie kā mizgrauži uz liepas saknēm sarodas atkal un atkal no jauna. Poļi un čigāni, leiši, žīdi un krievi. Protams, arī latviešu zemnieki, atbēguši no Vidzemes muižām. Bārdainie vecticībnieki, vajāti un atklīduši uz birģerisko Rīgu, kurā kādu varbūt satrauc, ko tu ēd un ar ko guli, bet tikpat kā nemaz - kam tu tici, kādā manierē to apliecini, un vai vispār. Un tad tās zaļumballes šeit, pirmajā publiskajā parkā, pārīšu saskatīšanās, greizsirdības scēnas un Šīspuses kautiņi ar Topusi.

Un atpakaļ mēs gājām caur vecajiem jūdu kapiem, vienīgo vietu Rīgā, kur ebrejs jau 18.gadsimtā drīkstējis palikt ne tikai uz tirgošanās laiku. Un pēc tam gājām pa šaurām, dubļainām ielām, un es domāju par veco bruģi, pār kuru lijušas neskaitāmu ievainotu karavīru, dzemdējošu sieviešu un kauslīgu žūpu asinis. Par īstajām un viltotajām monētām, kas birušas dubļos starp akmeņiem. Par daudzu paaudžu pļāpām, mīlas un agonijas vaidiem, bērnu brēcieniem, suņu rejām, zirgu zviedzieniem un vistu kladzināšanu.

Un es pati tajā visā sajūtos tik sīka un tomēr nozīmīga - kā baktērija vai mikroskopiska ērcīte, kura pagūst piedzimt, uzaugt un nomirt uz suņa vai cilvēka deguna, iekams tas paguvis ieelpot un izelpot. Un domāju par to, ka mūsu visu - sīko, kauslīgo, kaislīgo radījumu misija ir kopt, auklēt un nodot stāstus nākamajām mūsu sugas paaudzēm, kas skraidīs starp šiem kokiem un akmeņiem.
Jau 13 skrūves | Ieskrūvē!

[15 Feb 2019|10:16pm]

krii
Es domāju, ka būtu ļoti humāni, ja cibas priekšlapā, vai kaut kur leitestu augšgalā kā baneris karātos piepinots atgādinājums, kā vajag darīt ar postu, lai viņš pēc izdzēšanas vai noslepenošanas nepaliktu leitestos karāties.
Jo citādi tu cilvēks vienubrīd izskrien pliks un ieziepējies kāpņutelpā, aizcērt dzīvokļa durvis un netiec atpakaļ...
Jau 8 skrūves | Ieskrūvē!

[11 Feb 2019|08:44pm]

krii
Nostalģisku jūtu pārņemta sērfoju pa visādiem killbiliem un citiem kvazifeministiskiem bojevikiem, uzdūros arī šim.
Un tad tik man pielēca, ka nosaukums nevēsta vis par "ātro un beigto", kā mums mēģina iestāstīt vairums tā tulkotāju visādās valodās, bet gan par Bībeles pantu, kurā ir runa par stundu, kad tiesās dzīvos un mirušos. Un gluži kā mums ir dzīvsudrabs, nevis "ātrsudrabs" ("knašsudrabs" varbūt?), arī mūsu Jēzus Tiesas dienā, iespējams, neuzskatīs kustīgumu par vienīgo dīvības pazīmi, kaut gan saprotamu iemeslu dēļ tas mums nav īpaši svarīgi.

Nujā, vārdu sakot, kārtējais atgādinājums, ka tulkotājam nevajadzētu būt šaurpierim, un tā.
Ieskrūvē!

[11 Feb 2019|04:35pm]

krii
pirms dažām dienām es uztvēru to īpašo, mazliet šizīgo, bet ļoti foršo protopavasara sajūtu, kāda reizēm februāros atnāk.
Kad putni dūdo riestu.
Kad puķu veikalā starp acālijām un ciklamenām parādījušās hiacintes, narcises, tulpes un anemones.
Kad mirtei izšķiļas divas jaunas gaišzaļas lapas.
Kad vakarā vēl pamatīgi piesalst un kājas slīd, bet, kad pacel acis, ieraugi debesīs Oriona jostu - ap to vietu, kur tavuprāt tai vajadzēja būt tikai martā.
Kad riebīgajai, smagajai ziemas pļurzai cauri atspīd mazmazītiņa pavasara nojausma. Tā kā caur upes ledu pēkšņi izdodas saskatīt straumi, ūdenszāles un zivis. Vai drīzāk - kā caur aizsalušā rūtī (mūsdienu cilvēki vispār ir redzējuši aizsalušas rūtis?) ar elpu izkausētā mazā lodziņā neskaidri pavīdētu zilas debesis, zaļa zāle un krāsainas puķes.
Jau 8 skrūves | Ieskrūvē!

navigation
[ viewing | most recent entries ]