|
|
Wednesday, February 4th, 2009
|
11:34p - uzrakstīju. nenosūtīju. un pareizi darīju, ka tā
Tā klusi tumšā istabā skan Death Cab For Cutie – Passenger Seat dziesma, un man gar acīm kā filmā tinās mūsu izdomātā laime. Ar visiem tiem sīkumiem, kas reiz mani cēla debesīs, jo Tu toreiz atnāci kā sargeņģelis sargāt noklīdušo dvēseli.
Atmiņā atnāk tik ļoti aizmirstās lietas, it kā tas nekad nebūtu noticis, vai vienkārši nodilis tādēļ, ka nemācējām nosargāt tos pirmos taureņus, tās pirmās īpašās sajūtas, kas lika manai elpai drebēt, esot Tavā tuvumā. Tie visi mulsuma brīži, visas muļķīgās frāzes, kas tika pateiktas milzīgā satraukumā, šovakar man liek pasmaidīt un atcerēties, cik vienmēr visi sākumi ir patīkami. Kad ikkatra Tava naktī atnākusī īsziņa lika man noprast, ka mēs uz īsu laiku dzīvojam dzīvi tikai viens otram – uz mēnesi es biju pilnīgi Tava un tikai. It īpaši saruna jūras krastā līdz kāju un roku pirksti kļūst nejūtīgi šovakar spārda manu sirdi. Par to, ka atļāvos pazaudēt. Par to, ka nenosargāju. Un par to, ka viss ir kaut kur izkūpējis. Mēs esam divas spītīgas personas. Divi kalni, kas stāv pretī un netuvojas. Divi auni, kas labāk skries ar pieri sienā, ne kā atļausies pateikt „neej, neaizej”.
Es esmu pieļāvusi neskaitāmas kļūdas, arī attiecībā uz Tevi. Un es nezinu, vai spēšu piedod pati sev. Tieši tādēļ mums ir bijuši mūsu lieliskie vakari kopā un neizdevušies mēģinājumi būt vienam veselam. Man ir vislabākās atmiņas un mazas asaras par sakrāmētajiem koferiem un nožēlo par to, ka es aizbraucu, nevis uzloku piedurknes un metos cīņā par Tavu sirdi. Es ticu, ka nevajag neko tā vienkārši pamest. Es zinu, ka problēmas nerisina tās atstājot. Un tieši tāpat es zinu, ka man Tevis trūks.
Piedod, ka nesanāca. Piedod, ka es tāda – nekāda. Bet sevi mainīt ir visgrūtāk un es nemāku iegrožot savas emocijas un apspiest dusmas un spītību. Esmu tikai muļķa meitene, kas tajās pirmajās mūsu satikšanās naktīs skatījās uz Tevi prieka acīm un nespēja noticēt, ka Tu vari būt mans. Bet Tu biji. Kaut tikai uz dienu, nedēļu vai mēnesi.
Atstāj šo visu tā, kā ir. Neatbildi man. Es laikam neesmu gatava izdzirdēt, cik ļoti sāpīga vai nesāpīga Tev ir mana aizbraukšana. Lai viss paliek. Es esmu runājusi. Un Tu zini, ka esi īpašs. Tagad mums laiks pilnībā iet katram savu ceļu, lai attālums izdara to, ko mēs nemācējām tuvumā – atteikties vienam no otra.
(comment on this)
|
|
|
|