|
|
Tuesday, March 20th, 2007
|
11:01p
Tas bija toreiz...Toreiz, kādā saulainā un siltā vasaras dienā, kura nesolīja ne ko jaunu, ne aizraujošu.Tā es nu tur sēdēju pie šī smirdīgā ūdens un malkoju savu alu.Kaut ko gaidīju, bet pati nezināju, ko. Tevi? Nē, Tevi es negaidīju. Tevi es vēl nepazinu, tādēļ arī gaidīt nevarēju.Bet laikam jau tā vienkārši notika. Nozibēja Tavi tikpat kā melnie mati, pavīdēja Tava melnā ģitāra, noskanēja Tava samaitātā balss un viss.Akdies, nevareeji Tu būt, piemēram, darbā vai arī būt tādā pālī, ka neaptver kur esi?Nevarēji sabojāt manu pirmo iespaidu par sevi?Bet nē!Kā tādā misijā Tu sāki ar mani nevērīgi čalot, nemanāmi, bet nodalīji mani no bara tik pat nemanāmi, kā to izdarīji pats ar sevi, un tā dziesma... tā bija galīgi nelaikā, jo tas laikam bija laiks, kad mani varēja viegli iespaidot, savaldzināt un vēl sazin ko izdarīt.Un tagad paskaties uz mani!!!Kas pēc tavām domām es esmu?Jā, jā! Dzīve jau iet uz priekšu gan Tev, gan man.Bet zinot to, ka pēc laika es Tevi atkal sastapšu, es vēlēšos, kaut nekad nebūtu bijis tas vakars ar sauli un melno ģitāru.Kādēļ? Jo, ja es nebūtu Tevi iepazinusi, es nezinātu, kā ir ilgoties pēc Tevis, nezinot, kā ir būt ar Tevi.
(comment on this)
|
|
|
|