|
|
Saturday, April 1st, 2006
|
11:40p
Līdz pat kapa malai - paredzēt nav iespējams pat galvenās līnijas, es negribu atteikties no savām atmiņām, padarīt tās par iedomām un šķietamību, lai gan tas būtu pats vieglākais ceļš, tā darot pat strausi. Cik labi ir pienākuma cilvēkiem - viņiem viss ir tik vienkārši! Pienākums - un vajag! Nedrīkst - un punkts. Man ir vienalga - drīkst vai nedrīkst.Un tomēr, tomēr... Kad man ļoti gribas tev piezvanīt, es sev saku:
-Noskaitīšu līdz simtam - tad.
Pēc tam es skaitu līdz trīs simtiem, līdz pieciem simtiem un tad līdz tūkstotim. Un beigās ir vienkārši par vēlu, lai bez iemesla tevi traucētu. Un manī gruzd reizē apmierinājums un vilšanās.
Regīna Ezera
(5 comments |comment on this)
|
|
|
|