A book by the storyteller

Nu ar pasakām, man šķiet, ir tā, ka viņās ir jāvalda tādai kā zināmai universalitātei.. un nekādas konkrētības.. vismaz ne attiecībā uz vārdiem - piem. Rīgas pieminēšana.. par mitrilu es nedaudz ieņirdzu, kaszi, varbūt tas arī ir ok.. man šķiet, ka varētu pieminēt pilsētu, ja tā ir pilnīgi izgudrota un pēc tādas arī izklausās..
viens moments, kurš man likās, ka "O! Jā! šite kā trūkst!" ir tas moments, kad ceļotājs nonāk pie ceļazīmēm [hmm.. ceļotājs un ceļazīmes..], jo tur ir veselas 2, kas viņu interesē, un viņš tā bezkaislīgi ņem un izlemj! ..iespējams, ka tas arī der, bet tomēr.. [te iespraucas jau cita ideja -] pasakai ir it kā jāpamāca, vismaz tā pavisam nekonkrēti, un tad te varētu ar dziļu domu pamācīt, kā viņš tur ilgi domāja un beigās izdomāja un kāpēc tad viņš lēma par labu sevis izzināšanai..
[tad es izdomāju, ka šī tomēr nav traģēdija, varbūt nemaz nevajag to grūtās izlemšanas mirkli!]
bet tad atkal atcerējos - laikam vienumirkli tika pateikts gan, kāpēc vispirms jāuzzin pašam sevi.
hmm..
nu tādas man dažas pārdomas :)
bet man patika! jā! :))