es jūtos kā saņēmis spēcīgu sitienu ik reizi, kad vasarā ejot ārā no mājas, nākas vilkt džemperi.

pēdējās dienas ir bijušas tādas, ka sāku skaidri noprast - šajā iztēlotajā boksa mačā ringa pretējais stūris apzināti spēlē uz nokautu

ir tādā dirsā ar pasažieru kultūru sabiedriskajā transportā.

pirmā reize kad saskārtos, ka kaut kas nav labi, bija losandželosā - jā, LA, faking pasadenā.

labi, var nesveicināties ar šoferi iekāpjot un izkāpjot, var neteikt burvju vārdiņu spiežoties cauri autobusam, var laicīgi nespiest izkāpšanas pogas, bet pļeģ, tas ka omes sāk celties no sēdvietas pieturu iepriekš un steberēt uz izeju braucošā transportā, ir totāls marasms


nesaistīti: dievinu visus tos ļaužus, kas joprojām valkā Rīgas Dinamo merchu