| Izklaidīgu cilvēku dialogs |
[24 Sep 2024|12:27am] |
| [ |
music |
| |
Thurston Moore - Leave me alone |
] |
V: Tev soma vaļā.
Es: Tas nekas.
V: Vajag aiztaisīt, tā var kaut kas izkrist un pazust.
Es: Nu man bieži tā gadās. Un tik daudz kas jau ir izkritis un pazudis..
V: Tu laikam esi tikpat sapņaina, cik es.
Es:?
|
|
|
[20 Sep 2024|06:07am] |
Lasu, tātad, teorijas grāmatiņu, domāju, nu bāc, kur tu visu šo laiku biji un kāpēc man bija tik ilgi jācīnās, lai pie tevis nonāktu, te viss ir uzrakstīts vienkārši un trāpot tieši būtiskajā, šādi es gribētu rakstīt savu promodarbu
Un tad atceros, ka es taču šo grāmatiņu biju atradusi pat pirms iestāšanās doktorantūrā, paskatījusies un nodomājusi "te taču viss ir traki vienkārši un turklāt ne par tēmu, un kuram tas rūp, bet nu mierinoši, ka ir tādas grāmatiņas, vismaz es zinu, ka neviens neko nesaprot un es gan sapratīšu"
Kas droši vien nozīmē, ka šis aplis ir noiets un es varu rakstīt augšā nākamo teorijas nodaļu
|
|
|
[19 Sep 2024|07:27pm] |
Kā zināt, ka doktorantūras metodiķis nav aizstāvējis vai pat rakstījis doktora disertāciju?
Tā, ka piezvana, stādās priekšā un bez nekāda brīdinājuma pajautā "sakiet, kādā stāvoklī patlaban ir jūsu promocijas darbs"
/ tā bija ļoti jauka saruna, viss bija mīlīgi un smieklīgi un es nesāku raudāt
|
|
| Radio |
[19 Sep 2024|01:43am] |
|
Vakara īsviļņi: klejotāju un sapņotāju, jukušo un muldoņu teritorija.
|
|
| Uzraksts nr. 14 |
[17 Sep 2024|10:53pm] |
|
Jauns starts.
|
|
|
[15 Sep 2024|08:22pm] |
|
Henriks
|
|
| Viens no diplomātiskākajiem veidiem, kā atsveicināties, aizejot prom 10 minūtes pēc slēgšanas |
[12 Sep 2024|09:48pm] |
|
Tā kā parasti man nekur nav baigi jāskrien, īpaši neiespringstu, ja cilvēki uzkavējas pāris minūtes ilgāk vai dodas prom pēdējā brīdī. Jo bez cilvēkiem vieta būtu mirusi. Un vispār jau šķiet jauki, ka dažas ģimenes un citi vietējie iedzīvotāji iecienījuši bibliotēkas, lasa priekšā bērniem, rotaļājas, zīmē kopā, rada stāstus. Kā nu es tādā brīdī, kad visi tā aizrāvušies, dzīšu prom. Meiteņu mamma man uzsmaidīja un teica:"Atvainojamies par aizkavēšanos, bet pie jums ir tik interesanti, ka mazie vairs negrib doties mājās." Noklusēju, ka to interesantumu jau rada paši bērni. Brīnišķīgs vecums, kad par visu ir dabiska, liela interese un ir spēja dzīvot brīnumu pilnā pasaulē.
|
|
| Par pazaudēšanos un lēno dzīvošanu |
[11 Sep 2024|03:46pm] |
|
"Man to domu par iekšējo bērnu iedeva Olgas Tokarčukas grāmata The Lost Soul,
kur galvenajam varonim ir pazudusi dvēsele, un ilustrācijās tā dvēsele
ir kā tāds mazs bērniņš, viņš bērnībā. Un galvenajam varonim ir ilgi,
ilgi jādzīvo mājiņā pilsētas nomalē, kamēr tā dvēsele paspēj viņu
panākt, jo viņš visu laiku ir skrējis, darījis un strādājis, un
pazaudējis viņu. Un tad es visu laiku, kad izeju no mājas un kaut kur
dodos, čekoju, vai mazā Līva ir tikusi līdzi lielajai Līvai. Šī ideja
man palīdz. Man liekas, no tā arī man bija tas tukšums, kuru es gribēju
piepildīt ar ēdienu. Es vienkārši biju aizskrējusi tālu pa priekšu savai
dvēselei un nebiju pasēdējusi un paskatījusies sveces liesmā kādu
brīdi."
|
|
| Zolitūdes vibrācijas pirms nedēļas |
[11 Sep 2024|10:35am] |
|
Saulains rīts pirms pulksten deviņiem. Kāda pircēja pārdevējai:"Jauku jums dienu!" Pārdevēja atbild: "Jums vēl jaukāku!" Tālāk pie Ziemeļvalstu ģimnāzijas kāds skolnieks krata sirdi burvīgajai skolas dežurantei (nedzirdu ko runā, bet no malas saruna izskatās nopietna, kā ar uzticības personu). A. nevar nepamanīt, jo ir aktīva mūsu lasītāja, vienmēr izsaka savu sajūsmu un vērtējumu par izlasītajām grāmatām. Viņa arī ļoti aktīvi atbalstīja vietējā grāmatu kluba izveidi. Esmu iemācījusies diskrētumu sarunas nedzirdēt, bet tomēr ekspresīvais izsauciens: "Vispār man ir 61!" ausīs nonāca. Un arī skolnieks bija pārsteigts: "Tiešam?"
|
|