|
[12 Dec 2025|01:33pm] |
"Katrā ziņā tādi cilvēki kā viņa, spalvas pavēlnieki, ir bīstami. Tie uzreiz liek sapīties aizdomās par neīstumu - ka tāds cilvēks nav vis pats, bet gan acs, kas bez apstājas skatās un redzēto pārvērš teikumos; tādējādi realitātei tiek nozagts pats svarīgākais, nozagta neizteiksmība."
Olga Tokarčuka, "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"
|
|
|
[11 Dec 2025|09:55pm] |
Divus mēnešus esmu jaunā darba vietā. Atkal jāizcīna sava vieta vīriešu acīs, līdz sāks dzirdēt ko saku. (Trīs reizes saku, ka man kniedes vajag izurbt no plauktiņa, bet viņi ar fleksi mēģina... līdz izsauc meistaru, kas paziņo, ka tūlīt izurbs un ko viņi tur ....)
Ir izaicinoši, bet nav tās bezcerības, kas bija iestājusies vecajā vietā.
|
|
| Pārdomām |
[07 Dec 2025|10:13pm] |
| [ |
music |
| |
Stūrī zēvele - Neatsakos |
] |
"Mīlestība bez taisnīguma ir liekulība, taisnīgums bez mīlestības ir cietsirdība."
Šodien sareiba galva, domājot par to, kā manas izvēles un darbības ietekmējušas citus cilvēkus. Un kā pēc tam šie nospiedumi cilvēkos tālāk ir ietekmējuši vēl citus, un kā šie citi to nesesuši tālāk vēl citiem un tā tālāk. Nav tā, ka pārvērtētu savu nozīmību, taču pārāk vieglprātīgi arī negribu uztvert savu saistību ar cilvēci.
|
|
| Pāris teikumi par tikšanos ar rakstnieci Viktoriji Hanišovu |
[06 Dec 2025|09:58pm] |
| [ |
music |
| |
Ansis - Tā nav liela māksla |
] |
Saruna ar rakstnieci radīja pārdomas, ka reizēm ieradums kaut ko atlikt uz vēlāku laiku ir ok. Šajā gadījumā tas bija nodoms izbeigt dzīvi, jo Viktorijei pēc dvīņu piedzimšanas šķitis, ka nemācēs bērnus audzināt tā, lai viņi būtu laimīgi. Tā nu pēc šīs nemitīgās atlikšanas viņa sākusi rakstīt. Interesants novērojums par līdzību ar traumu, kad attopies riņķojot pa vienām un tām pašām vietām, līdz vēlies izmainīt pastaigas maršrutu, taču nesanāk. Tā rakstniece skaidroja, kāpēc viņas darbos nobeigums parasti nav tik skaidrs. Pat ja arī daļu lasītāju kaitina atvērtie nobeigumi grāmatās, traumas risinājums arī nav tik viennozīmīgs un vienkāršs. Tāpēc laimīgās beigas te neder. Vēl Viktorije teica, ka neierasti redzēt tik daudz cilvēku, parasti atnākot pieci apmeklētāji. Jauko uzņemšanu Latvijā vēl ilgi atcerēšoties. Viņa drosmīgi raksta par tēmām, no kurām man mazliet bail, taču pēc pasākuma bija ļoti silta sajūta. Varbūt tāpēc, ka dzirdēju čehu valodu? Kaut kādā ziņā tas radīja māju sajūtu. Pateicu arī dažus teikumus čehiski, valodu zināšanas tomēr reizēm noderīgas. Un pēc sarunas sapratu, ka velti esmu baidījusies lasīt Viktorijes grāmatas. Vai tāpēc, ka pēdējos trīs gadus atrados psiholoģiski smagā vidē un bezjēdzīgi mēģināju risināt kāda cilvēka traumas, lai gan neviens man to nelūdza? (pareizāk būtu teikt neuzkrītoši par to domāt un analizēt). Lai nu kā, šovakar sākšu lasīt, tikai vēl nevaru izlemt: Sēņotāju vai Rekonstrukciju.
|
|
| Pārformulējot ierasto izteicienu: cik reižu tev jāsaka? |
[05 Dec 2025|11:46am] |
|
Pa vienu ausi iekšā, pa otru ausi iekšā un viss paliek galvā.
|
|
| Saulriets |
[04 Dec 2025|11:07am] |
| [ |
music |
| |
Prince - Purple rain |
] |
Kā var būt banāla saule?
|
|