sapņojam

cannibalsmith:

Sapņoju par zirnekļcilvēkiem. Viņi gan neizskatījās pēc zirnekļiem, bet vienkārši pēc grumbainiem cilvēkiem. Viņiem tāpat kā vampīriem ir ilkņi, un viņi nemirst aiz vecuma, bet viņiem nav jāguļ pa dienu, un saule viņiem nekaitē. Vairojās viņi ar olām.

Pats sapnis risinājās ap 1900. gadu, un regulāri mainīja perspektīvas: vienbrīz es biju es pats, tad - kāds cits, bet citas reizes es visu redzēju no trešās personas. Atceros es dažādas scēnas. Pārsvarā es tusēju līdzi vienai zirnekļcilvēku ģimenei - pavecam vīram, viņa mazliet jaunākajai sievai un milzīgai olas dējošai zirnekļu mātei, kas bija uzblīdusi kā skudru māte neliela autobusa izmērā.

Vienā scēnā vīrs man parādīja telpu, kur viņi tur sagūstītus cilvēkus, no kā baroties, un es viņu pārliecināju, ka labāki dzīves apstākļi padarīs gūstekņus ražīgākus. Viņš: "Vo, sistēmanalītiķis!"

Tad bija scēna, kur vīrs brauca ar vilcienu lopu vagonā un tur sēdēja dusmīgs čubārs no nākotnes - viņam bija laptops, un viņš šķendējās, ka piesārņojums un globālā sasilšana nāk, bet es viņam centos iestāstīt, ka viņš nedrīkst izmainīt vēsturi. Tad vīram uzbruka piesārņojuma molekulas - tās izskatījās kā zilas un sarkanas lodītes.