(bez virsraksta) @ 22:23
šim sapnim nu jau būs kaut kādi divi gadi, bet es nespēju to šeit neierakstīt.
es esmu baznīcā ar mammu, ļoti plašas telpas tāda dūmakaini saulaina atmsfēra, tomēr akmens mūri un kaut kādi silueti.
neviena cita nav tikai mēs ar mammu. tad pekšņi no kaut kādas "dibentelpas" izlien jēzus savā baltajā tērpā ar spoži baltu auru apkārt.viņš pienāk mums klāt un uzsāk sarunu kā tāds viesmīlīgs namatēvs. kaut ko parunājam, īsti vairs neatceros ko, bet jēzus teica, ka viņam otrajā stāvā esot dzīvoklis un lai tik es nākot uz viņa dzīvokli, viņš man kaut ko parādīšot. šajā brīdī mana māte pamet manu sapni un es palieku divatā ar jēzu. Pieņēmu uzaicinājumu un gāju kopā ar jēzu uz viņa dzīvokli.
atceros šauras kāpnītes, kas veda uz riņķi līdz kaut kādām durvīm, tad jēzus izvilka atslēgu un tās atslēdza. Iegājām iekšā - dzīvoklītis ļoti ļoti mazs un viss piekrauts ar grāmatām. kaut kādi daži grāmatu plaukti, bet pārpildīti un pārējās grāmatas čupās pa grīdu, sajūta tāda it kā viņš tur nesen būtu ievācies. Tā nu viņš mani apsēdināja uz kādas no grāmatu čupām. mēs pļāpājām diezgan ilgi, īsti vairs neatceros par ko, bet es laikam pieminēju zīmēšanu un ka man patīk vai kaut ko tādu. tad jēzus sāka stāstīt ka marija arī jaunībā esot zīmējusi un ka viņam pat esot saglabājušās dažas viņas zīmējumu klades. viņš pat varot sameklēt.
es protams palūdzu lai jēzus ir tik laipns un sameklē tās klades. viņš to arī izdarīja - atrada kaut kādas divas rūtiņu klades, kuras ir pilnas ar skicēm un zīmējumiem. šķirstija un stāstīja kas un kā, diemžēl to vairs neatceros, bet vienu zīmējumu gan atceros. tajā bija maza meitene melniem matiem jūras krastā.
šis zīmējums arī bija pēdējais ko ieraudzīju, jo tad es pamodos.