sapņojam

psihs:


līdām cauri kautkādiem veikaliem, un restorāniem, tipa mukām no mentiem laikam, beigās bija priekšā viens logs, pa kuru bija jālec lejā, bet tas logs bija jāizsit, sākumā centāmies kautkā lai neizsistu (izņēmām divas skrūves), bet tik un tā logs bija par mazu, ņēmām tad ārā stiklus, stikli saplīsa, un tad uzradās menti (sapratām, ka atpakaļ iet nav jēgas, jāmēģina tikt viņiem garām, laikam nolecām uz tādas kā kints, tur leijā gaidīja menti (vēlāk atbrauca arī) bet ugunsdzēsēji netika pielaisti, jo itkā notika apšaude, bet viens tos mentus piečakarēja, jo šāva ar spēļu pistoli un šie domāja, ka mēs pa īstam šaujam. menti meta gāzes granātas (tādas kā sprait bundžas), bet mēs viņām tās metām un spērām atpakaļ (viņiem pašiem virsū), vel viņiem lējām virsū laikam ūdeni, beigās klints bija vienos dubļos un man bija ideja, kā aizbēgt, tas ir līst cauri dubļiem un aizpeldēt par peļķi kas ir apakšā .....

----------------------------------------

nogāju lejā pīpēt. stāvēju starp durvīm, verandā iekšā putināja sniegs, domāju cik romantiski. izgāju tālāk paskatījos tālumā uz dīķa pusi aiziet kaktāda meitene dzeltenā jākā, aizgāja un pazuda. atnāca kautkāds sīkais parunājām laikam, pēctam atnāca vel cilvēki, viena vecene ienāca iekšā ar puķēm, domāju laikam nes uz kapiem, šās vecis arī atnāca, kautkur redzēts, laikam bija fizkultūras skolotājs, ja nemaldos. kautko piesējās par pīpēšanu. es izlikos ka viņus neredzu, izliecos pa izsisto logu, bet man cigaretei bija filtrs samitrinājies pa daudz ar siekalām, gribēju kautkur nospļauties, nevarēju atrast izsistu logu, aizgāju vienā pusē bija tāds mazs izsists logs, tur nespļāvu domāju nospļaušu visus stiklus, aizgāju otrā pusē tur pie tā lielā loga, izspļāvu visu filturu, pīpēju bez filtra, visu tā arī nenopīpēju, nometu zemē. beigās šis man teica, lai ejot pats uz savām mājām pīpēt, es viņam saku ka šitās jau ir manas mājas, lai iet pats uz savām (parādu šim uz to pusi kur viņš itkā dzīvo), beigās šis ierauga pelnu trauku, ā nu tad jau šis saka, ka varot te pīpēt. atnāk velviens kautkāds vecis, līdzīgs tam ko martcore bija vienreiz iepoustējis, kautko runājām neatceros. skatos visa veranda piemētāta končikiem, ārpusē arī. un vel tādas kā milzīgas tabakas briketes, domāju salasīšu aiznesīšu uz mistkasti, lāgā nevaru saņemt klēpī (vel viens putoplasta gabals arī bija), viens izkrīt, to pa ceļam spārdu ar kāju, tikmēr sīkie dzied kautkādu (laikam laura reinika dziesmu), nevaru atcerēties.