sapņojam

bestia:
kāzās nevarēju izturēt uz mani pamatīgi uzēdušos vienu meiteni, tāpēc, ar slaidu rokas vēzienu, visnotaļ eleganti aplēju viņu ar šampanieti. viņa paķēra palielu stikla krūzi, kurā, spriežot pēc krāsas un konsistences, visticamāk bija iekšā sula, iespējams, nedaudz atšķaidīta, u,n ieņēmusi izaicinoši kaujiniecisku pozu (viena kāja mazliet vairāk uz priekšu kā otra, svars uz aizmugurējās) un provokatīvu skatienu, mazliet šūpināja pilno dzēriena trauku. es brīdināju, lai viņa to nedara, taču tas netika ņemts par pilnu - pēc mirkļa viss krūzes saturs jau sūcās cauri ne tikai manām drēbēm, bet arī manam ego. tomēr es nemaz neapjuku. nolēmu, ka šī situācija nav man diez ko glaimojoša, arī sajūta nebija no patīkamākajām, tādēļ patinu sapni nedaudz uz atpakaļu, un mirklī, kad viņa atvēzējās un gāza sulu manā virzienā, es vienkārši pakāpu solīti sāņus. jau pirms tam nojautu, ka modīšos, tāpēc sekoja momentāna reakcija - ierunājos (nepaceļot balsi, jāsaka) tik skaļi, ka VISI dzird: "ārprāts, ko tu dari!?"
tāds arī bija arī mans mērķis, jo pēdējais, ko pirms pamošanās redzēju, bija dārgo kāzu viesu pārmetošo skatienu jūra.