sapņojam

Vai nav jocīgi?Skatoties uz sevis, es esu bet tai pašā laikā jūtos mirusi, nēksistējusi sajūtās...ķermenis staigā kā zombijs, laikā atstāts patvaļā no visiem, pazudis kaut kur mežā...dvēselei nav prieka, nav laimes....cik ātri viss mainās...
nomācoši skaisti....saderu ar to kā ir....
šodienas teikums no filmas "nomirt ir tas pats, kas piedzimt..." daudzi saka, ka, aizmiegot viņi tā kā nomirst...jocīgi, mirklis aizmigt, bet es piedzimstu sapnī un dzīvoju tāpat kā reālajā pasaulē...kaut gan realajā pasaulē dažreiz jūtos nomirusi, kā šodien...laikam tāpēc sapņi ir tuvāki un piedzīvojumu bagātāki...sapnī dzīvo un tie ir tik skaisti, varbūt tāpēc, ka pati kontrolēju....
kā jums pašiem ir???
(atvainojos par nērtībām...)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

*sigh* Un tagad to iekopē šeit.

(Reply to this) (Parent)