sapņojam

neziniitis posted in sapnji:

Kā parasti pamodos ap sešiem. Iespējams pat agrāk, tik baisi celties negribējās. Bet pāri sešiem tomēr izlīdu no gultas un kādu stundu pavandījos pa istabu, bet tad izdomāju, ka esmu baisi slinka un vajadzīgo nemaaz negribas darīt, iegāju gulēt. Un tad sākās.
Daudz visādu murgainu un interesantu sapņu (vienā brīdī pat sapņoju par tiem stulbajiem griķiem, kas jāēd :D ). Ik pa laikam pamodos atkal, bet tik un tā necēlos. Kad nebiju aizmigusi pati domāju kaut kādas ainiņas, kuras kā jau man parasts tīri labi varēja redzēt acu priekšā. Vienā tādā ainiņā kaut kas tāds notikās, ka es pateicu, ka man tas nav jādara, šis tik un tā ir sapnis. Tad uzreiz aizdomājos - O, atkal lucidais, bet es tač nemaz vairs netrennējos! Ai nē, šis nav sapnis, šī ir tikai viena domu ainiņa un es esmu gandrīz nomodā. Bēc brītiņa, kad es jau biju pilnīgā nodomā, man ļoti interesanti palika, es tiešām biju pusaizmigusi un domāju to ainiņu, vai arī tiešām sapņoju un prāts (maita) tik izmantoja izdevību, lai es to nepamanītu. :D

Esmu novērojusi, ka vienmēr sapņos redzu ūdeni/ūdenstilpnes, tikai tie reti kad ir galvenais objekts sapnī, peldos arī salīdzinoši reti (un nekad no laba prāta :D ). Dažreiz šie ūdeņi ir rāmi, dažreiz pavisam otrādi, dažreiz koši zili un tīri, dažreiz dubļaini un netīri. Aizvakar bija vienā sapnī bija tāda diezgan zīmīgs notikums ar ūdeni saistīts.
Man izrādīja to jokaino pilsētu, tur nonāca pie viena neliela koka tiltiņa ar margām, uz tiltiņa varēja tik nokāpjot pa trepītēm (koka pakāpieni zemē iestrādāti). Es kā jau vienmēr pa pusei bērna prātā sajūsmā fiksi noskrienu lejā un atspiedusies pret margām skatīšos ātrajā, netīrajā, izteikti dubļu krāsas ūdenī. Bet margas izrādās baigi ļodzīgās, es gandrīz ieveļos ūdenī. Jāpiebilst ūdens ir tik augstu, ka gandrīz apskalo tiltiņu. Sajūsmu uzreiz nomainīja tādas tā kā bailes. Es fiksi metos atpakaļ. Bet tās trepītes izrādās sasodīti augstu un man slīd kājas. Pie trepītēm ir arī margas, bet tās tikpat sasodīti ļodzīgas. Pusrāpjus kaut kā pamazām tieku augšā, pie margām turēties nav droši, zinu, ka kritīšu atpakaļ. Bet tie divi, kuri man izrādīja pilsētu tikai stāv un skatās. Viens pat komentē - Jā, nav jau viegli te tikt augšā tās margas arī ļodzīgas, bet es gan vienmēr kaut kā tieku. Bet nu galu galā nenokritu, tiku augšā.