sapņojam

dreemmen:
Pēc pārdesmit kilometriem esmu tikusi iekšā vidusskolas ēkā. Sienas un cilvēki man nav šķērslis, tā, kā viņiem esmu neredzams rēgs. Izlidoju cauri puišu dušām. Šķiet klasesbiedri gatavojas sporta stundai. Ielidoju meiteņu dušās. Te viņas nav. Satraukums aug - ja neatradīšu viņu laicīgi un neiegūšu viņas spēku, alternatīvā dimensija un reālā pasaule desinhronizēsies uz visiem laikiem.

Nonāku sporta zāles koridorī. Pavēršu skatienu un tur stāv viņa. Pēkšņi es vairs neesmu rēgs. Es lūdzu viņas palīdzību. Pastāstu par dēmonu, kuru satiku. Viņa bezkaislīgi piekrīt palīdzēt. Es paprasu viņai parādīt savu īsto formu - formu, kas paredzēta cīņām ar būtnēm no maģiskās pasaules. Viņa zaudē pacietību, saka, ka nesaprot par ko es runāju un pasteidzas man garām uz sporta zāli. Bet es zinu, es jūtu, ka viņa arī ir no maģiskās pasaules, viņa ir līdzīga man.

Esmu tuvu izmisumam un man nekas cits neatliek, kā konfrontēt viņu. Likt sacenties par labākā maģiskā cīnītāja vietu. Tad viņa atklās savu zobenu un, cerams, kad mūsu zobenu asmeņi savienosies, tas notiks arī ar mūsu spēku.