sapņojam

klusums:
Kopā ar kādu paziņu braucam meklēt viņa vectēvu. Mašīnā ir vēl trešais cilvēks (varbūt māsa vai no iepriekšēja sapņa?). Vectēvu kāds ir nolaupījis(?)/aizvedis(?)... nav svarīgi, jāsameklē, jāatrod. (Esošā situācija nav diez cik demokrātiska, varbūt ārēji, bet mēs esam vairāk ar pagrīdes kustībām saistīti cilvēki) Telepātija starp tuviem cilvēkiem ir pilnīgi normāla, tāpēc galvenais pavediens ir tas, ka šī saikne vairs nav jūtama un pēdējoreiz justa pazūdam kaut kur Vidzemē. Tātad vectēvs droši vien ir jau kaut kur ap Igaunijas robežu.
Braucam, ziema, tumšs, piesnidzis un snieg, izmaldamies pa pāris ciemiem it kā meklējot pavedienu. (Oh, sapņos var tādas vietas ar mašīnu izbraukt kur dzīvē nu nekādīgi tā nesadarīt. Piemēram, pāri dzīvžogam ar vienu stūri pārmaukt pāri) Tad gan es ieminējos, ka jābrauc vien uz Igaunijas pusi un tad, kad noķers kaut mazāko sajūtu no vectēva, tad orientēsies tālāk kas un ko.

Pirms tam iepriekšējā sapnī es domāju kaut kādas shēmas kā atsvabināt mammu. Viņa bija "apcietināta", bet gan neoficiāli kaut kā. Un sēdēja savā apcietinājuma laukos āra virtuvē. Drīkstēju viņu apciemot. Bet nedrīkstēja viņai nest neko aizdomīgu. Galu galā plāns tapa bet kā izgāja, neatceros. :)