"Atnāciet, lūdzu. Būšu priecīgs un kluss. Mirdzumu manās acīs jūs nodēvēsiet par bijīgu pielūgsmi. Jūsu smaržīgie mati, maigās plaukstas un cauri gaišzilajam tērpam nepārprotami nojaušamās krūtis man sagādā tādus pat pārdzīvojumus, kā tikko gatavota pamatīga gaļas ēdiena aromāts kādam vidusmēra pieaugušam, samērā veselīgam vīrietim izsalkuma brīdī. Es esmu fotogrāfs. To jau jūs zināsiet – iespējams, tieši tāpēc jūs būsiet izlēmusi atnākt. Es runāšu ar jums savā viszemākajā, visvaldzinošākajā balsī, es būšu pazemīgi bijīgs. Es aizkustināšu jūs līdz asarām, klusināti stāstot par ziemas svētkiem un baltu sniedziņu bērnībā, par savu dievbijību un paklausību vecākiem. Pieminēšu skolas gaitas un ļaunos klasesbiedrus, kas nereti mani iekaustīja skolas pagalma tālākajā nostūrī par to, ka negāju ar viņiem kopā pīpēt. Tad es it kā pēkšņi atgūšos, atvainošos par pārāk personisku atmiņu pieminēšanu un attaisnošu to ar savu askētisko dzīvesveidu pēdējo gadu laikā, kas man liedzis iespēju pienācīgi apgūt saviesīgās komunikācijas mākslu. Jūsu glīti uzkrāsotās actiņas būs pilnas dziļi mātišķa prieka un gādības, tur būs vieta arī līdzjūtībai par nabaga nesaprasto, daudz cietušo poētisko dvēseli, kura tikai tīra pārpratuma pēc nonākusi vīrieša (nevis eņģeļa) ķermenī, kurš pie tam vēl jums šķitīs erotisks un iekārojams. "Jūs esat tik saprotoša", es teikšu pusbalsī tuvu pie jūsu piesarkušās auss. Mums nekur nav jāsteidzas. "

turpinaajums sekos...