| |
[Jul. 23rd, 2003|06:46 pm] |
Pasaules dvēseli baro cilvēku laime. un arī to nelaime, ļaunums vai skaudība. Īstenot savu likteni ir cilvēka vienīgais, patiesais uzdevums. Viss kalpo vienam. Ja tu kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai tev palīdzētu.
Ja tu sāksi apsolīt to, kas tev vēl nepieder, zudīs vēlme turpināt cīņu, lai to iegūtu.
"Laimes noslēpums ir redzēt visus pasaules brīnumus un nekad neaizmirst par eļļas pilieniem tējkarotē"
Tagad es esmu sapratis: ja mēs nepieņemam Likteņa dāvanas, tās pārtop lāstā.
Mēs baiļojamies zaudēt to, kas mums ir, vienalga, vai tā būtu dzīvība, manta vai īpašums. Bet šīs bailes izgaist, kad saprotam, ka pasaules vēsture un mūsu dzīvesstāsti ir rakstīti ar vienu roku.
Es esmu dzīvs (..). Ēdot es domāju tikai par ēšanu. Pārgājiena laikā mani saista tikai ceļš. Un, ja gadīsies mesties cīņā, tad šī diena būs tikpat laba nāvei kā jebkura cita. Jo es nedzīvoju ne pagātnē, ne nākotnē. Mani nodarbina tikai tagadne. Ja tu vienmēr spēsi sakopot domas uz to, kas notiek pašreiz, tu būsi laimīgs cilvēks. (..) Dzīve tev liksies kā svinības, jo dzīve - tas ir brīdis, ko mēs izdzīvojam šobrīd.
Alķīmiķim bija tikai viens izskaidrojums: mutiski šīs ziņas nodeva tālāk tāpēc, ka tās pauda dzīves būtību, un to nevarēja iesprostot nedz bildēs, nedz rakstītā vārdā.
Jo cilvēki ļaujas bilžu un vārdu burvībai un galu galā aizmirst Pasaules valodu.
Vecāki un vecvecāki viņam bija vēlējuši iemīlēties, bet pirms apsolīšanās iemīļoto labi iepazīt. Varbūt cilvēki, kas šādi domāja, nemaz nespēj iemācīties Pasaules valodu. Ja tu to proti, nav grūti saprast, ka pasaulē ir cilvēks, kas tevi gaida (..). Un, kad šādi cilvēki satiek viens otru (..) viņiem ir tikai šis brīdis un neticama pārliecība, ka viss zem šīs saules tapis rakstīts ar vienu un to pašu roku.
Viņš zināja, ka ikviena lieta zemes virsū var pastāstīt par jebkuru citu lietu. Dažam pietika atvērt grāmatu vienalga kādā lappusē vai ieskatīties cilvēka plaukstā, citam labāk veicās ar kārts atsegšanu vai putna lidojuma novērošanu. (..) Patiesībā ne jau šī lietas pašas par sevi kaut ko atklāja; tie bija cilvēki, kas, lūkodamies uz apkārtējām lietām, atklāja Pasaules dvēseles noslēpumus.
Bet Dievs ļoti reti atklāj nākotni. Turklāt Viņš to dara tikai vienā gadījumā: ja nākotne bijusi uzrakstīta tā, lai taptu grozīta.
- Vai tad vīns šeit nav aizliegts? - aitu gans gribēja zināt.
/Paulo Koelju - "Alķīmiķis"/ |
|
|