Spogulīt, spogulīt, saki man tā. - 27. Novembris 2009

Viņa meklēja biedru vienai naktij, gabali svešas dzīves, lai spraigāk justu, lai aizmirstu sevi un pārāk sāpīgo skaidrību, ka nekad nekas nepaliek, ne es, ne tu un vismazāk mēs.

 Magnēts uzmeklē dzelzi un pievelk to, tāpat kā dzelzs pievelk magnētu. Taču drīz vien magnēts ar savu spēku tā iespaido dzelzi, ka tā pamazām pakļaujas, pati kļūstot par magnētu. Tad magnēts to atgrūž. Un meklē jaunu dzelzi.

Es biju mācījies, ka ne uz ko citu nevarēja paļauties kā vien uz sevi pašu un labi ja uz kādu biedru. Tagad nu pēkšņi redzēju, ka es varēju kādam cilvēkam kaut kas būt, vienkārši tādēļ, ka dzīvoju, un ka tas bija laimīgs , kad biju pie tā. Ja to tā izsaka, tas izklausās ļoti vienkārši, bet, ja par to padomā, tas ir kaut kas milzīgs, kam nemaz nav gala. Tas ir kaut kas tāds, kas cilvēku var pilnīgi saplosīt un pārveidot. Tā ir mīlestība un tomēr kaut kas cits. Kaut kas tāds, kam var dzīvot. Mīlestībai vien vīrietis nevar dzīvot. Cilvēkam gan.

Mana pielūgsme izpaužas samulsumā, bezjēdzīgā naidā un tīrā stulbumā. Tu man jauc galvu. Daudz pamatīgāk, nekā es vēlētos.

Es nekur neaizeju. Es tikai reizēm neesmu klāt.

Tu esi pārsteigums, kas nekad nekļūst par paradumu.

Mēs dzīvojam vairs tikai no ilūzijām un kredītiem. No pagātnes ilūzijām un nākotnes kredītiem.

Kamēr cilvēks nepadodas, viņš ir kaut kas vairāk par likteni.

Tikai nelaimīgais zina, kas ir laime. Laimīgs ir tikai dzīves izjūtas manekens. Viņš to tikai izrāda, viņam pašam tās nav. Uguns nespīd gaismā; gaisma spīd tikai tumsā.

Vajag mīlēt – tas ir viss. Es mīlu visu: dabu, cilvēkus, kokus, mākoņus, ciešanas, nāvi, vārdu sakot: dzīvību! Es esmu optimists, un mīlestība ir manas dzīves augstākais mērķis.