Spogulīt, spogulīt, saki man tā. - 20. Janvāris 2008

"Kā cilvēki to spēj izturēt? Mosties ik rītu, dzīvot katram savu dzīvi? Kamēr Dievs izvēlas citu pēc cita kā ķīniešu vecmāmiņa krabjus lielveikala izlietnē. "

"Saka jau, ka narkotikas neesot nekāda prātīgā atbilde, bet tad jāprasa, kāds ir jautājums?"

"[...] gribējās tam pateikt, ka mīlestības dēļ cilvēki dzīvo, reizēm pat mirst. Mīlestība nebija ķirsis šokolādē, kam var nokost pusi, atlikumu iemetot atpakaļ kārbā."

"Nāve ir vienaldzīga pret seksu, mīlestību, cilvēku vājībām."

"Tāds maigums nedrīkstēja turpināties pārlieku ilgi. Tādam skaistumam nav lemts saules mūžs. Tas nebija atļauts. Tiek dota iespēja nobaudīt tikai drusciņu, pietiekami, lai uzzinātu, ko nozīmē pilnība, pēc tam liekot par to maksāt visu atlikušo mūžu.
Gluži kā tam puisim, ko piekala pie klints, jo viņš bija nozadzis uguni. Dievi sūtija ērgli, kas ik dienas līdz mūža galam attlaidās knābāt viņa aknas. Cilvēks maksā par katru skaistuma sekundi, ko pamanījies nozagt."

"Un nāve, saritinājusies kanoliņā, gulēja tumsā starp sāpēm un izpratni."

"[..] Pena sēž pretī, mirkšķina acis un nesaprot, ko tas nozīmē-staigāt apkārt ar milzīgu, melnu caurumu krūtīs, no kura ar visām saknēm ir izrauta sirds."

"Ciktāl tas attiecas uz mani, evolūcija var iet ellē. Mēs esam nāvīgi ievainojuši jauno, dzīvību uzturošo planētu-vienīgo visā Piena Ceļā-ar nieka gadsimtu ilgām transporta orģijām. Mūsu valdība iet karā pret narkotikām, ko? Lai viņi pakaro pret benzīnu. Tas gan dod postošu kaifu! Ielejiet mazlietiņ savā mašīnā un varēsiet maukt ar simt jūdzēm stundā, sabraukt kaimiņu suni un saraustīt atmosfēru lupatās. Hei, ja jau mēs šā vai tā esam iebāzti homo sapiens ādās, kāpēc tik ilgi čakarēties? Uzlaidīsim gaisā šito bodīti! Vai kādam ir atombumba? Kam gan mūsdienās tādas nav?"

"Jā, šī planēta ir baigā ķezā. Taču tā vienmēr ir bijusi ķezā. Nekādu "veco, labo laiku" nekad nav bijis, ir bijuši tikai laiki. "