Kad vēl es dziedāju korī, tur bija Mareks. Tāds smaidīgs, čirkainiem kastaņbrūniem matiem ... meitiešiem noteikti patika, kaut arī nekad viņu ne ar vienu kopā nebiju redzējis. Vienreiz mēs braucām uz studentu dz.sv Tartu, es ākstoties ņetīšām uzkāpu viņam uz sandalēm (no aizmugures) - siksniņa aizgāja pa gaisu. Viņš ļoti apvainojās un teica lai es atdodot tagad viņam savas (kurpes? neatceros kas man toreiz kājās bij).
Tagad pazudis, tik vien kā mūsu bilde no tiem laikiem albūmā stāv.