Man agrāk bija kaut kādas ilūzijas par to, ka sveši cilvēki viens pret otru var būt līdz pretīgumam godīgi, un man arī šķita, ka internets savā ziņā ir perfekta platforma tam, lai visi kautrīgie paliktu braši, bet es laikam tā vairs nedomāju, es laikam domāju, ka viss tāpat vienmēr tiek nospodrināts kaut kādam publikas patēriņam, pat ja tev tā publika ir visnotaļ pohuj, un pat tas atkal ir kaut kas neoriģināls, jo Vailds pirmais pateica, ka dzīve daudz vairāk atdarina mākslu, nevis otrādi, un tieši tā arī, velns parāvis, ir, viss ir nospodrināts publikas patēriņam, viss neglītais tikmēr gruzd kaut kur uz neredzamas sirdsapziņas.
(c) bordeaux