ĶER MAZO MAITU!

Novembra "Mērķis", 11. lappuse.


Viņa stāvēja vietā, kur norunājām tikties, - pie Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas pulksteņa. Augumā pavisam maza, sīka meitene, uz kuru paskatoties, likās, ka viņā dominē tikai melnā krāsa - gari, melni mati, uzkrāsotas melnas acis, melns ādas mētelis un melni svārki, kuri nosedz lielos, melnos zābakus. Tā ir 16 gadu vecā tukumniece Ketija Vilks, kurai, kā teikušas viņas skolas skolotājas, pavasaris un līdz ar to arī vasara neiestājas nekad, jo meitene jau trīs gadus nēsā tikai melnas krāsas drēbes. Vai viņa sēro? Nē, viņa smejas un raud, mācās gan pamatskolā, gan mūzikas skolā, viņai ir ģimene un draugi, un viņa dzīvo starp mums. Vienīgā atšķirība - Ketija ir gote.

Pēc Ketijas stāstītā par gotu mūsdienu sabiedrībā visbiežāk uzskata melni ģērbušos, drūmu cilvēku, kura izpausmes var būt visdažādākās - goti griež sev vēnas, lai pierādītu, ka fiziskas sāpes sāp vairāk nekā garīgās, kā arī mēdz iet uz kapsētām un interesēties par vēsturisko.
Kad pie stacijas pulksteņa domājam, kur notiks mūsu saruna, Ketija uzreiz brīdina, ka nepazīstamā vietā viņai būs grūti runāt. "Es gribu kādā klusā, mierīgā vietā," viņa saka, un mēs nolemjam doties uz Vērmaņdārzu. Diena ir silta un saulaina, tāpēc šķiet normāli, ka uz parka soliņiem brīvu vietu vairs nav. "Vai kapsēta tevi mulsinātu?" jautā Ketija, un liekas pašsaprotami, ka nākamajā mirklī mēs jau sēžam 11. tramvajā un dodamies uz Brāļu kapiem. "Te beidzot es jūtos labi. Cik te ir skaisti, tāds miers!" Mēs aizejam pie kāda kapa, apsēžamies uz baltā soliņa un runājam. Var just, ka Ketija jūtas brīvi un nepiespiesti, lai arī viņas balss ir klusa, un viņa runā lēni. "Tikai kapsētās ir sajūtama šī drūmā romantika, tā ir vieta, kur manai iemīļotajai tumsai ir mājas. Šeit mistika mijas ar skarbu realitāti. Te ir vieta, kur kāds vienmēr uzklausa - vai nu koki, kas auklē mirušos, vai mirušie paši, vai arī nāve, kas viņus šeit atgādājusi," viņa stāsta.
Ketija novelk savu melno ādas mēteli. "Pat man tagad ir karsti," viņa saka. "Vispār jau man ir zems asinsspiediens, tāpēc nav tā, ka vasarā mokos ar karstumu. Bet, ja nu patiešām ir karsti, es pa dienu laukā neeju," viņa saka, piebilstot, ka vasarā viņa valkā plānākas drēbes (bet tomēr melnas) un zābaku vietā nēsā kedas.
"Pastāsti, ko tev nozīmē gotika!"
"Tā jau domāju, ka man uzdosi šo jautājumu. Man gotika nozīmē kaut ko vēsturisku, mistisku. Mana fantāzija aizgājusi jau tik tālu, ka, pat ejot pa ielu gaišā dienas laikā, man sāk rādīties kaut kas no viduslaikiem. Gotiem ir raksturīgi ticēt kaut kam mistiskam. Es ticu raganām. Es ticu, ka ir cilvēki, kas spēj nolādēt ar skatienu, bet es zinu, kā šo skatienu noņemt," stāsta Ketija un ar rokām cenšas parādīt, cik liela un bieza viņai mājās ir enciklopēdija par raganām.

Ketiju nobūra draudzene
"Kad es biju maza, manas mmmas brālis daudz klausījās industriālo mūziku. Es arī klausījos, un man sāka attīstīties smadzeņu emocionālā puslode. Es pat naktīs cēlos augšā, skatījos mēnesī, kaut ko dzejoju, zīmēju, rakstīju. Vienmēr, klausoties mūziku, es aizvēru acis, un man bija tāda sajūta, ka es atrodos telpā, kurā ir ugunsgrēks, un ka es tur redzu nodzeltējušus mežģīnu aizkarus. Tajā laikā es jutos nelaimīga, vientuļa. Kad man bija 12 gadu, es iepazinos ar vienu gotu meiteni - Santu. Viņa man pastāstīja, kas ir gotika. Viņa it kā apgaroja mani, un es sapratu, ka tas ir tas, ko visu mūžu esmu gribējusi. Es vienkārši klausījos viņā, un man pasaule sagriezās kājām gaisā. Es nācu mājās no mūsu tikšanās un nevarēju normāli padomāt, visu laiku sapnī redzēju viņas seju. Viņa mani it kā nobūra, un es domāju, ka sajukšu prātā. Bet viņa bija vienīgā, kas mani pašā sākumā atbalstīja un iedrošināja," atceras Ketija.
Santa ir piecus gadus vecāka par Ketiju, un vēl tagad viņas ir labas draudzenes. "Mēs esam kā māsas," savas attiecības ar Ketiju raksturo Santa. Viņa nejūtas vainīga pie Ketijas stila izvēles, jo Ketija pati to esot vēlējusies. "Toreiz, Tukuma pilsētas svētkos, kad iepazināmies, viņa likās ļoti jūtīga un vientuļa pusaudze, kurai vajadzēja kādu, kas viņu nenosodītu. Viņa bija ļoti priecīga, sastopot mani - cilvēku, kas pieder subkultūrai, kurai vēlas piederēt arī viņa. Protams, es viņu toreiz brīdināju, ka gotika ir novirze no normas, un ka vairums cilvēku to nepieņems nekad, bet viņai jāsaņem drosme būt tādai, kāda viņa vēlas būt, jo tad viņa nebūs tik vientuļa un sastaps sev līdzīgus cilvēkus," par abu pirmo tikšanosstāsta Santa. "Gotika Ketiju nav izmainījusi. Viņa to izvēlējās, jo tā viņu piesaistīja," domā Santa, kura pati par goti kļuvusi 13 gadu vecumā. "Manu izvēli ietekmēja Viktora Igo un Alana Po darbi, kā arī mana vietulības sajūta - vienaudži mani nepieņēma, jo biju intelektuāli attīstītāka," atceras Santa. "Patiesībā goti ir tādi paši cilvēki kā pārējie. Vienīgi viņi ģērbjas melnā, ir ļoti jūtīgi un vairāk nekā citi viņu vienaudži lasa grāmatas, iepazīst kultūras mantojumu, īpaši viduslaiku mākslu un dzīves uztveri. Goti ir cilvēki ar spilgtu iztēli. Viņi bēg no seklās apkārtējās pasaules, radot paši savu - spilgtu, drūmu, dziļu. Gotika ir nihilismā slāpētas garīguma alkas," spriež Santa.

Smagie zābaki - traucēklis
Ketija mācās Tukuma Raiņa ģimnāzijas astotajā klasē. Klasesbiedri viņas stila izmaiņas ir pieņēmuši. "Viņa tāda ir, un mēs to uztveram normāli," stāsta viņas klasesbiedrene Inese, piebilstot, ka Ketija ir interesants cilvēks ar savdabīgu domāšanu.
Ketija ir aktīva un aizņemta pusaudze, tāpēc ir grūti viņu izraut no dienas ritma. "Man ir skola, mūzikas skola, dziedu divos koros." Mūika Ketijai nozīmē daudz. "Lai arī kā es mainītos 20 vai 30 gadu vecumā, es nekad nepametīšu to mūziku, ko klausos un kas mani iedvesmo," viņa stāsta. Ketija dzīvo kopā ar jaunāko māsu, un viņu istaba ir gaiša. Viņas gultā ir melna lelle, bet uz plaukta pie Ketijas gultas stāv veclaicīgs pulkstenis. Turpat atrodas arī viņas melnie, garie mežģīņu cimdi un melnais saulessargs. Tagad viņas skapī pārsvarā ir tikai melnas drēbes.