| (no subject) |
|---|
es pazīstu līdzīgu cilvēku. līdz 15 gadu vecumam viņa bija pat ļoti glīts meitēns, bet viņai atklāja ļoti retu audzēju smadzenēs. ir pagājuši 5 gadi, pēc vairākām operācijām viņa beidzot ir atkopusies, bet vilcienā brauc ar invalīda apliecību, jo operācijas atstājušas iespaidu uz kustību centriem smadzenēs - kreisā roka viņai darbojas tikai daļēji, un viņa pieklibo. vēl vienas pārdzīvotā sekas ir sačakarēta vielmaiņa, tāpēc viņai pie labākās gribas pat ar krutāko dietologu padomiem un dienām ilgu badošanos nekādā veidā neizdodas nokristies zem 90 kg, kas ir daudz priekš 155 cm gara cilvēka.
es ceru, ka tu nekad neuzzināsi, kā tas ir - priecāties par to, ka vispār esi dzīvs, ka vari pakustināt vismaz vienu roku un ka vari pats paēst, nevis sēdi invalīdu ratiņos. tas vien, ka tu nezini, kā tas ir, nenozīmē, ka esi par viņiem pārāks.
var jau ņirgāties par dzīvi, par radījumiem utt., bet visam tomēr ir robežas, it īpaši, ja nezini, kas cilvēku novedis līdz tādam stāvoklim, lai tev viņš nešķistu kaut elementāras cieņas vērts.
es vispār brīnos - tu it kā esi domājošs jauneklis, bet par to, kā varētu justies citi, nekad nedadomājies.
bet derētu. |
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}