~dveesele uz papiira~

vai pienāks tāds brīdis kad nenāksi vairs;
ne cerībās, ne sapņos, pat domās ne
vai varēšu reiz es neļaut tev atnākt
pati savam solījumam pārkāpt?
es zinu ka esmu es pārāk vāja
un manas jūtas priekš tevis lētas
bet esi tu tomēr man ļoti dārgs
kaut tevī vairs nav nekas svēts
tu domā par sevi ka esi viss
bet tā tu slēp to ka neesi nekas
tu kā cilvēks esi tik čaula
bez dvēseles, sirds un domām
bet tomēr ir tevī kas tāds
kas mani pie tevis velk
cerībās, sapņos un domās
es tik pie tevis tiecos
neļauj man vēlreiz tev sevi atdot
ļauties lai tu manas jūtas pārdod
atļauj man reiz projām doties
tikai reizēm domās pakavēties