(jeb " Pux dodas Lielos Bubuļus medīt" turpinājums)
by A. A. MILNE & LAPSA (Kuminjsh)
 
Pār  Septiņjūdžu mežu lēni un svinīgi ausa saule. Iedziedājās putni un visos mazākajos krūmos atsāka rosību daudzie Trusīša radi un draugi.
Pux samodās no sava paša krāciena un ar grūtībām atvēra pietūkušās acis.
-         Vakardiena gan būs bijusi grūta. Bet varbūt tas bij aizvakar? Kas gan to zin…
Visos kaulos mazajam lācītim bija smagums, bet kažociņš, šis oranžais brīnums, salipis un nošķiests ar kaut ko rūsganu. Pux brīdi pūlējās kaut ko atcerēties, bet galva bija tikpat tukša kā meduspods, kas mētājās kaktā. Prātā nezinkāpēc nāca tikai Kristofera Robina un Sivna nu ļoti izbrīnītās un dīvaini stiklainās acis,  Iā ar kājām pret sauli un mežonīgi histēriskā jautrība, ko Pux bija pārdzīvojis vakar.
-         O, kur gan tas brīnišķais Trusīša pulverītis? Tas man varbūt palīdzētu noskaidrot galvu un izbeigtu trakās kaulu sāpes.
Pux ar pūlēm izkāpa no kartona kastes, kas viņam kalpoja par gultu, kopš īsto gultu lācītis bija iemainījis pret Trusīša brīnumpulverīti. No cauruma istabas vidū, piesegta ar grīdsegu rēgojās Kristofera Robina tuklā un jau līķa plankumiem klātā kājele, bet Pux apgāja tai apkārt pat neizbrīnoties, jo viņu satrauca kas cits. Kaut kur Mežā bija Trusītis un Trusītim bija pulverītis, un šis pulverītis bija vienīgais glābiņš no smaguma, kas nāvīgi lauzīja lācīša locītavas un kaulus.  Vienīgā problēma bija tā, ka mājās vairs nebija nekā, ko iemainīt pret dzīvinošo pulveri.
-         Nekas, gan jau tas muļķais trusis iztiks, gan jau! Vienmēr viņš izliekas tik Viszinīgs un Darbīgs. Tā viņa nemitīgā Organizēšana: "Pux, aizej tur! Pux, atnes to!  Pux, aiznes šo! Un tagad mēs darīsim šitā, un tagad mēs darīsim tā! "  Un tā vienā baltā gabalā! Kretīns!!!  Un tās viņa šaurās durvis! Un tik sakārto brilles uz sava stulbā, strupā deguna: "Kāds šeit par daudz ēd."  Vajadzētu viņu iespundēt pašu kaut kur un tad paskatīties,  kā tas gudrinieks justos! Ho-ho! Tā ir doma!
Saule neciešami žilbināja iekaisušās acis un Pux uzlika saulesbrilles - vienīgo, kas vēl bija palicis nenopārdots Trusītm. Tā nu Pux, pats ar sevi sarunādamies, devās uz Trusīša alu, kur katru dienu (ja vien Trusītis kaut ko atkal Neorganizēja) tika pārdots pulverītis visiem, kas vien to vēlējās un bija spējīgi nopirkt. Dīvainā kārtā alas apkārtne bija tukša, tikai zem krūmiem samesto asiņaino šļirču un ampulu lauskas spīguļoja saulē. Taču Puxu šādi sīkumi galīgi neinteresēja. Viņš sevi bija uzskrūvējis jau tik tālu, ka Trusītim ļoti paveicās, ka viņš netrāpījās lācīša ceļā. Taču drausmīgi nepaveicās kādam citam.
 
Kad Pux jau 10 minūtes bija ar pakaļkājām spārdījis Trusīša alas apaļās durvis, tās pēkšņi atvērās, un uz sliekšņa stāvēja kāds no Trusīša daudzajiem Radiem un Draugiem. Nepaspējis neko pat iebilst, viņš tika piespiests pie sienas, un tā mīlīgais, jaukais purniņš ātri pieņēma zilganu nokrāsu un acis tā kā nedaudz izspiedās uz āru, it kā viņš būtu par kaut ko izbrīnījies. Pux  mežonīgi kratīja un bļāva uz nelaimīgo radījumu, lai dod pulverīti, bet Trusīša radinieks jau vairs nespēja atbildēt ne uz vienu no Puxa jautājumiem. Pux lielā kaislē pēc pulverīša bija pārcenties un par ciešu sagrābis viņu aiz tievā, smalkā kakliņa.
Kurš konkrēti  Rads vai Draugs tas bija, to vēlāk tā arī nenoskaidroja, bet spriežot pēc mirstīgajām atliekām, nobeigtais tikpat labi varēja piederēt kā pie zaķu, tā bebru vai lielāku kukaiņu sugas. Kaut gan nē - kukaiņu sugas pārstāvim nezin vai būtu tik daudz asiņu, lai pārpludinātu gan alas grīdas, gan sienas, gan griestus.
Nometis kaktā elektrisko kombainu, ar kura palīdzību tika iznīcinātas pēdējās Trusīša drauga vai rada (ak, kāda gan atšķirība!) paliekas, Pux ņēmās metodiski pārmeklēt visu alu, lai atrastu glābjošo pulverīti. Taču Trusītis jau nu nekādā gadījumā nebija tāds muļķis, lai vērtīgo preci glabātu mājās. Tas Puxu nokaitināja vēl vairāk, ja vien tas būtu iespējams. Ejot projām, lācēns ar labi tēmētu kājas vēzienu paspēra kādu mazāk sasmalcinātu aknu gabalu, kas atsitās pret sienu un lēnām, atstājot aiz sevis asiņainu strīpu, aizslīdēja aiz lācīša bijušās gultas. Asins lāsēm pilot no jau  tā pārlieku piemirkušā kažociņa, svaigo asiņu smaržas satracināts Pux ārdoties auroja:
-         Bļāviens, un tas mērglis tā arī nepaspēja pateikt, kur tas nejēga Trusis blandās. Laikam es mazliet pārsteidzos ar to kombainu. Bet nekas, gan jau mēs viņu uziesim, un tad…
Pux ar pakaļējo ķepu aizcirta Trusīša alas asinīm notrieptās duris,  noaurojās: "I`ll be back!!!!" un  devās tālāk plašajā Mežā.
 
Trusītis tikmēr sēdēja pie Puces tās mājā Simtgadīgā ozola zarā. Viņi mazliet iešmigoja kādu šņabīti un sprieda, ko tādu šonedēļ varētu Organizēt. Trusītis jau mazliet aizmiglotām actiņām skatījās uz Puci un teica:
-         Vai zini, bet mēs taču esam tie gudrākie Mežā. Un mums vienīgajiem ir normālas smadzenes un nevis kaut kādas zāģu skaidas galvā. Bet tas idiots Pux… Vai zini, ko es tev pastāstīšu…
Un Puce pieliecās tuvāk, mirkšķinot acis, kurās saprāts līdzinājās nullei (katram Mežā bija zināms, cik slikti Puce panes lielākus alkohola daudzumus).
 
Bet viņi nenojauta, ka Pux nenovēršami tuvojas Lielajam Ozolam, atstājot aiz sevis asiņainu sliedi. Visi Trusīša Radi un Draugi, kas trāpījās lācīša ceļā, bēga neatskatīdamies, jo Pux izskatījās briesmīgi: izvalbītām stingām acīm, asinīm nolaistītu un saķepušu kažociņu, grīļodamies "lomkā"  viņš streipuļoja uz priekšu, neapzināti vicinādams Trusīša mājā paķerto gaļas āmurīti. (Ko zālēdājs Trusītis varētu darīt ar gaļas āmurīti, bija galīgi nesaprotams.) Bez tam Pux baisā balsī ķērca:
- Kad viss Mežs ir pilns ar Trusīša Radiem un Draugiem, tas Sāk Krist Uz Nerviem!!!
 
Trusītis, siekalas šķiezdams, stāstīja Pucei, kā viņam izdevies pieradināt muļķa Puxu pie narkotikām, Puce stulbi ķiķināja, bet bija  pilnīgi skaidrs, ka šai ar tikpat lielu jēgu varētu stāstīt jeb ko - rīt viņa tāpat pamodīsies ar galvas sāpēm un neko neatcerēsies. Trusītis aprāva savu sakāmo pusvārdā, atmeta ar ķepu un , neatvadījies, atvēra Puces mājeles durvis, lai dotos projām. Diemžēl Trusītis bija piemirsis, ka Puce dzīvo Ozola trešajā žuburā. Ar skaļu brēcienu viņš novēlās no koka un uzkritis kaut kam mīkstam, paripoja zem tuvējā  krūma.
 
Trusītis nepaspēja atgūties no kritiena, kad viņa brilles sašķīda zem gaļas āmurīša sitiena, jo tas siltais un mīkstais, kam viņš uzkrita virsū bija Pux. Lācēns ņēmās rūpīgi izdauzīt sev virsū uzritušo zvēru ar gaļas āmurīti itin kā tā būtu truša gaļas karbonāde.
-         Es tev rādīšu kā krist man virsū, es tev rādīšu kā gāzt mani gar zemi! Es tevi iemācīšu būt pieklājīgam - vispirms atļauju palūdz, tad vari gāzties uz galvas. Amigos tā nerīkojas!
Kad Pux nomierinājās un beidza cilāt savu ērto ieroci, viņš ar izbrīnu konstatēja, ka viņa priekšā guļ asiņains rūpīgi izklapēts trusis, beigtāks par beigtu.
-         Tā, viņš atkal man ir ieriebis, tas muļķais grauzējs. Kur tagad lai ņem pulverīti?! Kā es varēju tik stulbi iekrist? To visu būs noorganizējusi Puce - tikai tā varētu būt tik dumja, lai kaut ko tādu dabūtu gatavu. Nu, nekas,  nekas, tūlīt mēs ar tevi, putniņ, parunāsim.
 
Pux,  murminādams zem deguna, lēnām rāpās Lielajā Ozolā. Viņam bija grūti to darīt - acu priekšā migla, ausīs dūc un ķepas ar katru brīdi smagākas un smagākas, taču lācēns neatlaidīgi turpināja rāpties, līdz  Puces māja bija sasniegta.  Trusīša neaiztaisītās durvis bija līdz kājai vaļā un no mājas iekšienes skanēja varena krākoņa. Puce saldi dusēja klubkrēslā apdzisušā kamīna priekšā ar vaļēju knābi, no kura skanēja ekskavatora rūkoņai līdzīga dārdoņa. Ieraugot šo skatu Puxa miglainajās acīs parādījās nebēdnīgs mirdzums un viņš zaglīgi paraudzījās apkārt. Uz galda pamesta vientulībā pēdējos saules staros mirdzēja pustukšs ļergas pudžiņš.
-         Ooo, tas mani vēl varētu uzmundrināt!
Pux ar drebošu ķepu sagrāba polšu un vienā malkā izsūca dzīvinošo šķidrumu. Ar ķepas virspusi noslaucījis uz zoda nopilējušās dzēriena lāses, viņš atkal aplaida mundru skatienu Puces mājoklim.
-         Vai tiešām arī tās gudrinieces dzīvoklī nekā laba nebūs? Varbūt uzmodināt un apjautāties? Bet kā lai viņu samodina?
          Pasvārstījis rokā tukšo šņabja pudeli, Pux atrada to par diezgan labu instrumentu Puces atmodināšanas procedūrai. Rūpīgi notēmējis, lācēns ar vienu sitienu sadragāja pudžiņu pret Puces pakausi. Rokā palika tikai apdauzīts pudeles kakliņš, bet asins lāses nošļakstīja kamīna plauktiņu, tamborēto sedziņu un visas aizkustinošās mantiņas, kas uz tās atradās. Porcelāna sunim, piemēram,  spilgti sārtie plankumi piešķīra savādi viltīgu izskatu.
          Pux aplūkoja samaņu zaudējušo Puci un ņēmās pārmeklēt istabu. Viņa pūles vainagojās panākumiem - mazajā virtuves skapītī atradās tukša kafijas kārba ar dažiem galīgi labiem "kāsīšiem". Pux steidzīgi aizkūpināja vienu un drudžaini ievilka dažus dūmus. Pasakains vieglums ielija viņa kaulos un miesā un izraisīja lācēnam dīvainu jautrību. Kritiski noskatījis guļošo Puci, viņš sāka skaļi domāt:
-         Šī Puce gan ir viena varena gudriniece, bet vai viņai tiešām galvā ir smadzenes? Un cik gan lielas tās varētu būt tādai izplūkātai putna parodijai…
Paņēmis pieliekamajā uz nagliņas uzkārto zāģīti, Pux lēnām tuvojās Pucei, kas pamazām it kā atguva samaņu. Taču ilgi priecāties par gaistošo dienu tā nedabūja - pieriktējis zāģīti Puces atvērtajam knābim tieši pa vidu Pux ar mērķtiecīgām kustībām sāka atdalīt viņas galvaskausa virsdaļu. Pēc īsa brītiņa Puces galva pārdalījās kā tāds pārgriezts arbūzs.
Pux izķeksēja baltu smadzeņu masu, mazliet paspaidīja, rotaļājoties pamētāja  no vienas ķepas otrā, tad, zaudējis interesi, aizsvieda pār plecu kaut kur kaktā.
-         Phē, tā jau es domāju - sīka pļeckiņa vien bija! Un vēl lielījās, ka mākot rakstīt vārdu "otrdiena" ! Viena vienīga šmaukšanās būs bijusi.
Paķēris atlikušos "kāsīšus" Pux norāpās no Ozola un izgāja krēslot sākušajā Mežā.
Tumsa iedarbojās nomācoši uz viņa pārkairinātajām un asinīs izmirkušajām zāģu skaidu smadzenēm, un pēc tam, kad bija izpīpēts pēdējais "kāsītis", Puxam radās kāda spīdoša ideja.
-         Vajadzētu sarīkot feijerverķi, bet nu tādu riktīgu!
Pux, sagrābstījis sausus žagarus un pērnās kūlas kumšķus, aizsvilināja sīku ugunskuru, tad otru, tad vēl un vēl… Drīz viss Lielais Mežs bija liesmās. Pašā vidū dejoja mazais lācītis, līdz kāda degoša priede nogāza viņu gar zemi un Pux pazuda ugunī, saucot:
-         ASTA LA VISTA, AMIGOS, ASTA LA VISTA!
 
 
THE BEIGAS!!!!
 

2000.gada maijs