by A. A. Milne & Laacz
 
Viss bija visnotaļ klusi it visā visumā caurcaurēm lielajā mežā. Koki sačukstējās savā starpā, kamēr vējš šalcināja to lapas. Zem visai liela ozola dzīvoja lācīc Vinnijs Pūx. No Pūxa mājas iekšām skanēja pastavīgs bums bums bums! Tā bija viņa medus burku lēkāšana (ne bez Pūxa palīdzības) trauku skapī. Caur mazo mazītiņo Pūxa mājiņas lodziņu varēja redzēt kā viņa rokām cilāts tapa cirvis pār Kristofera Robina mirstīgajām atliekām. "Kāpēc... viņš... ne... ielien..." pūta Pūx sevī un cirvis nolaidās uz tām atliekām vēlreiz. Grīdā bija caurums, kuru Pūx bija piesedzis ar savu mīļāko grīdsegu. Kristofers Robins, šis stulbais dibens ne pārāk līda šai caurumā. Pūks saķēra stingrāk cirvi un izsadomāja, ka nu Robins šķirsies no savām kājām. "Visjaukākā ideja manā mūžā", nodomāja Pūx un sāka dungāt pie sevis kādu dziesmiņu, līdz pārcirta pēdējo cīpslu un iestampāja pēdējās Kristofora Robina ķermeņa atliekas tai caurumā. "Vienmēr tik lecīgs...", nodomāja Pūx, "Vienmēt tik lecīgs, vienmēr paķerdams mani ar savu pretīgo rociņu un sacīdams: Daffai, Pūx, ejam Piedzīvojumā! vai Pūx, tu esi dumš lācis! tai tizlajā klīrīgajā un izlutinātajā balšelē, un viņa stulbie sīkie šorti - lops!"
Pūx nogaidījās visu pēcpusdienu, līdz ieradās Kristofers Robins, dungādams bezgaumīgu bezmelodisku dziesmiņu viens pat sev un tukši blenzdams gunī un glāstīdams cirvja ozolkoka spalu. Kad Kristofers Robins beidzot ieradās, pīkstot savā bērnišķīgajā uzspēlētajā balsī "Daffai, Pūx! Atver dur's!", Pūx to izdarīja un ikdienišķi melsdams par gaidāmo/esošo/bijušo laiku, devās pie trauku skapīša, paņēma cirvi. Kamēt Kristofers Robins piesēda, runādams par to, cik dumš ir Dumais Lācis Pūx un par to, cik viņam ir maz smadzeņu (kas beidzot totāli izbesīja pašu Pūxu), Pūx bija jau pacēlis augstu augstu (cik vien roķeles atļāva) cirvīti un laida to apakaļam lejā ar apmierinošu būkšķi uz Krostofera Robina ķirbja, sašķeldams to divos, profesionāli atstādams mazu cīpsliņu, kura saturēja attiecīgos gabalus kopā. Lēnām par stiklainām kļūstošās acis plašas kļuva sakarā ar to, ka Pūx, mīļais Pūx, spēja ko tādu veikt! Pūx bikiņ ķiķināja un noslaucīja mazliet siekalas no savām lūpām. Tiesa gan, ar drebošu roku. Tad Pūx, mierīgs, kā vienmēr, uzslaucīja asinis, nomazgāja cirīti un sāka urbt caurumu.
Sivnz brīnījās, kāpēc Pūx nepiekāpa pēc viņa tai rītā, lai mazliet iehavotu tējiņu un cepumiņus, un tā nu viņš nolēma apmeklēt draugu pats. Viņš apbrīnoja vakara sauli, asinssarkano, un klausījās dziedošajos putnos. Pūx blenza uz viņu, kamēt tas tuvojās aizvien tuvāk un tuvāk, un tad ierubīja urbjmašīnu.
Sivnzam nebija laika pat saprast, kas notiekās, - urbīc caurgāja viņa ķobi, apšļācot Pūxa jauko maigo oranžo ādu ar brīnišķīgu asins strūku. Viņš noslaucīja akal asinis, šoreiz no sevis, tās nolaizot, nolaizot un akal nolaizot. Tad viņš ievilka Sivnzu mājā un nolika uz galdiņa. Šļirce gulēja uz plauktiņa, un Pūx paņēma to, ķepām svīstot un drebot. Viņš piepildīja to pilnu ar kaut kādu balstu pulveri, kuru viņam iedeva dīvainais Zaķīc. No sākuma diezgan jocīgs efekts no šī pulverīša, un Pūx nodomāja, ka redzējis daudz incantas lietas, bet tad sajuta eiforisku spēka sajūtu. Tas padarīja viņu par visai nervozu, un Kristofers Robins un Sivns dabūja visu, ko pelnījuši. Neapšaubāmi. Kad nakts galugalā atnāca simtsprocentīgi, Pūx izvilka mēnesim par prieku tos ārā un apglabāja pagaidu izskata kapā.
"Adios, mīļie 'draugi'", Pūx noķiķināja, "Lielajā Mežā tagadiņās lietas mainīsies. Tagad es būšu dievs", viņš histēriski noņirdzās un devās apakaļ mājā.
Nākamajā dienā Tīģeris un Rū devās laimīgi uz Pūxa māju, lai redzētu, vai viņi zina, kur ir Kristofers Robins un Sivnz, kā nekā neviens nevaid jamos redzējis kopš vakardienas. Viņi bija stingrā pārliecībā, ka Pūx jau nu zinās, kā nekā kā jau ik dieniņas, vakar arīdzan viņš dzēra gan jau tēju ar Sivnzu un bija arī paredzēta spēlīte ar Pūxu arī Krostoferam Robinam.
Kad viņi sasniedza Pūxa māju, duris bija plaši atvērtas un neviena nebija, ko redzēt. Tīģeris un Rū pačolēja Pūxa mājelē un ievēroja lielu caumuru istabas vidū un zīmīte piesprausta - vs manises te meza jo pukis. "Tas ir jocīgi", noštukoja Tīģeris, "šai mežā nav neviena pūķa, tikai bubuļi. Ko tas dumais lācis sadomājis?"
Pat Tīģeris nebūtu spējīgs iedomāties, ko Pūx nodomājis darīt bija. Tai rītā Pūx pamodās ar šausmīgām galvassāpēm un drausmīgi puņķainu degunu. Viņš bija paņēmis par lielu to dozu un mazliet vēlāk izsadomāja ideju, kurai nestāvēja klāt nekas cic! Viņš devās ārā no mājas ar konteineru, marķētu ar dīvainu uzrakstu insekticīdi lieliem sarkaniem burtiem uzdrukātu. Viņš paņēma to konteineru un devās uz Īā mīļāko dzelkšņu krūmu. "Tas nāks tam depresīvajam ēzelim tikai par labu", smēja Pūx, "vienmēr blēdījās kārtīs, šmaukšanos nedrīkst veicināt.", Pūx pateica sev. Tad viņš paslēpās aiz koka, lai vērotu neko nenojautošo Īā, kuram bija lemts nobaroties līdz nāvei - bezmazvai romantiska taisnības uzvara, padomāja Pūx un iestūķēja gandrīz mirušo Īā tai pašā kapā, kur Kristoferu Robinu un Sivnzu. "Nevaig, nevaig mānīties, vai tad ne?" - auroja Pūx, kamēr Īā ačeles bolījās neizpratnē - "Tev ir paveicies, ka nesacirtu ar šitote cirīti tevi mazos gabaliņos un neizbaroju Tīģerim!", Pūx manjakāli paņirgājās, pirms pārvilka pār kapu zaļu lupatiņu.
Pūx neatgriezās mājās līdz pusdienām, jo bija mazliet apnarkojies visu rīta jundu. Tā kā, atgriežoties mājās, jamais bija šausmīgi sliktā fiziskajā un morālajā stāvoklī, un tas biškiņš, kas vēl pietrūka līdz histērijai bija Tīģerā un Rū ieraudzīšana, viņiem lēkājot augšā-lejā-augšā-lejā-... ap Pūxa mājeli, dziedot "lēkāt, lēkāt, jautri, jautri, jautri, jautri, jautri, brīnišķībais, brīnišķībi...". "Brīnišķībi?", nodomāja Pūx balsī, "Pie manas ķepas, vai tad šī smirdīgā stāsteļa autors nespēja izdomāt labākus vārdus dziesmiņai, un, ja padomā, varētu izlaist soundtracku kasetē un kompaktdiskā; daudz ļaužu vienkārši iefanotu konkrēti par to." Tas kaut kā sapriecēja Pūxa garīgo, bet atelpa bija īsa.
"Kas bija tas, ko tu teici?", apvaicājās Rū. "Dievs nekad nav mierā, uzdodams aizkustinošus jautājumus.", Pūx neganti padomāja, "Es nokārtošu lietas ar šo kverpli arīdzan. Vai šai mežā nav neviena intelekta, neskaitot mani?" Pūx apvaicājās izmisumā.
Pūx sajutās neizsakāmi laimīgs, kad Rū paziņoja, ka atcerējās, ka jādodās mājās pēcpusdienas snaudā laisties, un, ka arī Tīģeris bija tik laipns, lai paliktu Pūxa rīcībā. Pat vēl labāk - Tīģeris piedāvāja uzspēlēt Pūxkociņus; Pūxam uz lūpām parādījās kautrīgs smaidiņš, un maza idejiņa ieperinājās Pūxa hiperaktīvajā galviņā, tā kā Pūx piekrita - "Kas par iespēju", Pūx čukstus sevi uzmundrināja, un viņi abi devās uz tilta pusi.
Uz tilta, kad bezjēdzīgā Pūxkociņu spēlīte bija jau pašā karstumā, Pūx izsadomāja, ka viņš daudz labprātāk redzētu kārtējo kociņu Tīģera dibenā nekā krītot lejā uz ūdeni. Tīģeris bija noliecies pāri pa margām, veroties uz savu kociņu. Loģiski, ka viņš neievēroja Pūxa plato šausmīgo ņirdzienu, viņam tuvojoties un domājot iegrūst stulbo kaķi straumē - "Kaķi nīst ūdeni, tidlībums, viņš noslīks".
Atskanēja stulbs plīkšķis, kad Tīģeris ietesās ūdenī un sāka cīnīties pēc elpas, jo, redz, mans mazais draugs, viņš atradās zem ūdens, viņš rīstījās un cīnījās pēc elpas. Pūx turējās pie tilta margas un lēkāja augšā-lejā-aukšā-lejā-... pilnīgā ekstāzē un priekā, vērojot un priekā kliedzot "sarauj, sarauj, sarauj!" slīkstošajam Tīģerim nopakaļ. "Kāpēc?", izspļāva Tīģeris, lēnām vērsdamies mazliet iezilgans, jo bija pavēss. Tas noveda Pūxu līdz histēriskiem gārdzieniem - klāt visam vēl zils Tīģeris?? Cik absolūti muļķīgi. "Es tev patekšu kāpēc, ņuņņas gabal", auroja Pūx, "Tas tevi iemācīs neslēpties aiz durīm, pēc tam lecot ārā un biedējot ļautiņus". Bet Tīģeris vairs jau nedzirdēja Pūxa atbildi, kā nekā tas jau bija pa straumi attālinājies tāltālu. Miris. "Labs atbrīvošanās veids", smējās Pūx un pavērās pulkstenī, "Vēl ir laiks dabūt rokā to dirscaurumu Rū, pirms tas pamožās"
Pūx ierāpās Rū māmiņas vēdersomā, ievērodams Rū ausi rēgojamies no tās - "Tagad tu esi mans, mazais padauzni", Pūx nodomāja, smaidot, ievelkot šujamadatā izturīgu kokvilnas diegu. Viņš bija izteikti pateicīgs Sivnzam par šūšanas stundām, jo citādi viņš nevarētu tā gruntīgi sašūt mazuli Rū cieši un smuki, lai tas nevarētu izmukt un māmiņa nevarētu izglābt. Nu tad, ļoti lēni un uzmanīgi Pūx sāka iešūt Rū iekš Rū māmiņas kabatas un apspiežot stulbos idiotiskos smiekliņus. Kad darbiņš padarīts, Pūx devās apakaļ uz mājām, štukojot, kā Rū māmiņa uztvers Rū nāvi. Asarām acīs, cerēja Pūx, kad sāka klepot un juta nākam vēmienu.
Kad Pūx ieradās mājās, viņš pāris reizes bija izvēmies un bija izsalcis pēc vēl kāda maza pulverīša. Viņš ietrīsējās, kad paņēma adatu un ielaida sevī iekšā atlikušo devu. Drausmīgi daudz tur bija palicis, daži varētu sacīt, priekš mazā lācīša Pūxa. Patiesībā pārāk daudz priekš mazā lācīša Pūxa. Mazais lācītis Pūx nomira no pārāk lielas dozas, bet nomira ar smaidu sejā: viņš sapņoja, ka ir vienīgais rotaļlācis mežā, taisīts ar mīlestību, un sapņoja vēl arīdzan par to, kā pārsteidza Īā kāddien - bet tas jau ir citas dienas stāsts.
 
THE BEIGAS