|
|
|
Februāris 2., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) murkjelis | 10:34
Nacionālā Opera. Skatuve. Atveras priekškars. Iznāk ārā kuminjsh konferansjē tērpā ar sarkanu tauriņu ap kaklu.
"Dārgie draugi, līdzjutēji un vienkāršie garāmgājēji! Šodien. Pirms gada. Kāda nomaļā virtuālā vidē piedzima kopiena ![[info]](http://klab.lv/img/community.gif) murminjrozes."/aplausi. Kūmiņš paklanās/ "Šodien, lai atzīmētu šo satriecošo notikumu, atļaujiet mums sniegt jums dāvanā kādu dziesmu"/piekrītoši aplausi. No aizkulisēm izskrien nepazīstams pliks vīrietis un rausta Kūmu aiz svārku stērbeles. Publika atskan smiekli/ "Koa?!" /Kūmiņš čukst un atgaiņājas/ "Ks i? Ko...tev bija jāvada šis pasākums?...bļi...kur bija mana galva..."/aiztumj vīrieti aizkulisēs/ "Emm...piedodiet par šo nelielo misēkli" /sakārto tauriņu/ "Tātad, ļaujiet jums stādīt priekšā - Murmiņozes!!!" /skaļi aplausi. Atveras otri aizkari un skatītājiem top redzams murmiņrožu koris - visi garos rozā tērpos ar lāpām rokās un dzeltenu rožu vaiņagiem galvā. Atskan klusa mūzika. Kūmiņš aši pazūd aizkulisēs. Orķestra bedrē sākas bungu rīboņa. Skatītāji satraukumā ķer pēc validoliem. Iznāk ārā - nu jau apģērbts plikais vīrietis. Bungas apklust./ "Un tā! Dziesma. Solo izpilda Murmiņrožu pamatsastāvs. Piedzied Murmiņrožu koris. Muzikālais skaņdarbs "Strēlniece""/skaļi aplausi un svilpieni zālē/
Taures taurē. Bungas rīb. Ģitāristi spiež uz stīgām. Taustiņinstrumentālisti klapē taustiņus. Lēnām kakafonija pāriet skanīgā meldijā. Koris iededzina lāpas un liegi šūpojas mūzikas ritmā.
/Uz skatuves, dziedot zemā altā, parādās kuminjsh tērpusies zilā dekoltētā vakarkleitā ar zaļu platmali galvā/
Kaut zinot to, ka mīla ir galā,
Pat kaķis staigā tur, kur tam tīk,
Mēs bučosimies kanāla malā,
Mums uzlīs lietus pavasarīgs.
/nodzied, apstājas skatuves malā un paliek domātāja pozā/
/Parādas laukuroze un sniedz skanīgā soprānā savu muzikālo partiju, tērpusies krogus meitas Lēnes tērpā/
Kad saule negribīgi ies dusēt,
Mēs sadzirdēsim, kā klusums dzied.
Ne es, ne tu, neviens te nav vainīgs,
Kas viegli atnāk, viegli prom iet.
/nodzied, nostājas blakus Kūmiņam un paliek balerīnas pozā/
/Parādās murkjelis visa baltā, uz kreisās auss nošļucis plīvurs, rokā sažņaugts miršu pušķis, dzied čerkstošā basā/
Es tev stāstīšu visādas blēņas,
Par sapņu ostu okeānā.
Un piedāvāšu parkā iet sēņot,
Lidot pāri Rīgai orkānā.
/nodzied, paliek skatuves malā blakus kolēģēm Monas Lizas pozā/
Vēl iemācīsimies raudāt klusu,
/dzied Laukuroze, paceļoties uz pirkstgaliem un virpuļojot apkārt/
Ne čiku un ne grabu prom bēgt
/dzied Murķelis attainojot bēgšanas ainu ar palēcieniem lecot pāri skatuvei/
Tad aizkuģosim uz Santakrusu,
Kur dzidrumā pēc pērlēm var lēkt.
/dzied Kūmiņš, vicinoties ar rokām atveidojot peldošas kustības un beigās palecoties un nokrītot špagatā/
/prožektori izgaismo kori. Koris kopā ar solistēm dzied/
Jo kas bultu izšauj,
Pats no bultas krīt;
/Murķelis dramatiski nokrīt uz grīdas/
Kas vienmēr staigā apkārt
Tur, kur pašam tīk?
/Kūmiņš pavicina dūrītes zāles virzienā/
Kas vienu skropstu piever
Un pēc tam otru ar?
Kas zēnus tin ap pirkstu –
Hei, glābjas, kas vien var!
/Laukuroze taisot KLIK KLIk un šķelmīgi smaidīdama joņo pa skatuvi, ik pa brīdim pavicinot kājas/
Še tev mana roka,
Še tev mana sirds,
/visas solistes stāv skatuves priekšplānā un pasniedz uz priekšu labo roku, pēc tam ķer pie sirds. Koris met publikā sirdsvieda čupačupsus/
Vai tas ir tas, ko gaidi,
Vai vecais labais flirts?
Kas vienu skropstu piever
Un pēc tam otru ar?
Kas zēnus tin ap pirkstu –
Hei, glābjas, kas vien var!
/solistes dejo kankānu, koris sit takti ar savām nagliņkurpēm/
Draugi pārmetīs mums cinisku noti,
Un teiks, ka lietas kārto citādāk,
/dzied Kūmiņš, skumju sejas izteiksmi raugoties kaut kur zālē/
Bet mēs abi zinām ļoti, ak ļoti,
Ka spēlēt spēles der atklātāk.
/dzied Laukoroze, sapņaini skatoties uz augšējiem prožektoriem/
Un kad rasā mazgāsim mēs pēdas,
/dzied Laukuroze iepiedusi rokas sānos un grozot pēdas/
Bet augšā spīdēs apaļš balts logs
/dzied Kūmiņš, demonstrējot publikai savu nevainojamo dekoltē/
Aiz smaidiem noslēpsim mēs bēdas,
Tas bija varen izdevies joks.
/dzied Murķelis nosēdusies uz skatuves malas un šūpojot kājas/
/prožektori izgaismo kori. Koris kopā ar solistēm dzied/
Jo kas bultu izšauj,
Pats no bultas krīt;
/Kūmiņš dramatiski nokrīt uz grīdas/
Kas vienmēr staigā apkārt
Tur, kur pašam tīk?
/Laukuroze pavicina dūrītes zāles virzienā/
Kas vienu skropstu piever
Un pēc tam otru ar?
Kas zēnus tin ap pirkstu –
Hei, glābjas, kas vien var!
/Murķelis taisot KLIK KLIk un šķelmīgi smaidīdama joņo pa skatuvi, ik pa brīdim pavicinot kājas/
Še tev mana roka,
Še tev mana sirds,
/visas solistes stāv skatuves priekšplānā un pasniedz uz priekšu labo roku, pēc tam ķer pie sirds. Koris met publikā sirdsvieda čupačupsus/
Vai tas ir tas, ko gaidi,
Vai vecais labais flirts?
Kas vienu skropstu piever
Un pēc tam otru ar?
Kas zēnus tin ap pirkstu –
Hei, glābjas, kas vien var!
/solistes dejo kankānu, koris sit takti ar savām nagliņkurpēm/
Kaut zinot to, ka mīla ir galā,
Pat kaķis staigā tur, kur tam tīk,
/dzied Kūmiņš pieklusinātā balsī, paņēmusi rokā cepuri un to šūpo/
Mēs bučosimies kanāla malā,
Mums uzlīs lietus pavasarīgs.
/dzied Laukuroze stāvot skatuves malā, izvilkusi no aizkulisēm gabaliņu priekškara un tur ievīstoties/
Kad saule negribīgi ies dusēt,
Mēs sadzirdēsim, kā klusums dzied.
/dzied Murķelis, nometusies tupu rāpu uz grīdas un piespiedusi ausi pie grīdas/
Ne es, ne tu, neviens te nav vainīgs,
Kas viegli nāk, viegli prom iet.
/dzied Laukuroze un atņēmusi Murķelim miršu buķeti to svaida publikā/
Neviens nav vainīgs
/Laukuroze pieklusināti it kā runājot/
Projām bēgt
/Kūmiņš pieklusināti it kā runājot
Uz Santa krusu
/Murķelis pieklusināti it kā runājot/
Pēc pērlēm lēkt
/koris - skaļi un sparīgi...skatītāji pamostas/
/prožektori izgaismo kori. Koris kopā ar solistēm dzied/
Jo kas bultu izšauj,
Pats no bultas krīt;
/Laukuroze dramatiski nokrīt uz grīdas/
Kas vienmēr staigā apkārt
Tur, kur pašam tīk?
/Murķelis pavicina dūrītes zāles virzienā/
Kas vienu skropstu piever
Un pēc tam otru ar?
Kas zēnus tin ap pirkstu –
Hei, glābjas, kas vien var!
/Kūmiņš taisot KLIK KLIk un šķelmīgi smaidīdama joņo pa skatuvi, ik pa brīdim pavicinot kājas/
Še tev mana roka,
Še tev mana sirds,
/visas solistes stāv skatuves priekšplānā un pasniedz uz priekšu labo roku, pēc tam ķer pie sirds. Koris met publikā sirdsvieda čupačupsus/
Vai tas ir tas, ko gaidi,
Vai vecais labais flirts?
Kas vienu skropstu piever
Un pēc tam otru ar?
Kas zēnus tin ap pirkstu –
Hei, glābjas, kas vien var!
/solistes dejo kankānu, koris sit takti ar savām nagliņkurpēm/
/Mūzika apklust... Gaismas uz brīdi izdziest... Priekšplānā izskrien solistes uz iedziedas Liepājas brāļu balsīs/
Toljka tak, toljka tak
Mi mozhem vmestje jesho bitj
Slovam bitj, vodku pitj !!!
/Koris straujiem polkas lēcieniem ieskauj solistes aplī un dzied Renāra Kaupera balsī/
Murmiņas mums tagad labas
Nav nekādas vainas
Dzied tās krievu romances
Dzied tās latvju dainas.
/pants tiek nodziedāts pa trīs lāgi, korim apļojot apkārt solistēm, kuras lēkā kankānu/
No griestiem birst rozes, publika aplaudē, pirmajās rindās sēdošie vīrieškārtas skatītāji krīt ģībonī, sievietes meklē somiņās šņupdrāniņas.
Priekškars aizveras. Iznāk konferansjē. "Un tagad dārgie draugi jums ir iespēja dzejas, vai prozas, vai dejas rindās sniegt Murmiņrozēm savus vēlējumus. Vai vienkārši pateikt, ko jūs par to visu...par dzīvi un vispār domājat.
Un turpināt svinības uz pilnu klapi! "
:-)
I
|
Reply
|
|