Vai tu esi iedomājies, ka kādam var pietrūkt tieši tik daudz mīlestības, cik tu nokautrējies viņam atklāt un paust pavisam ikdienišķā veidā? Nekas uz Zemes cilvēkam nav paturams. Tikai savas vientulības apziņa ir vienīgais paliekošais visā mainīgajā. Trausli kopābūšanas mirkļi pret laika nežēlīgiem sitieniem. Pulkstenis ir nepielūdzams. Tas, pārņēmis vadību, par katru sava pulsa sitienu pedantiski saīsina man atvēlēto ceļa sprīdi nepielūdzamā vienaldzībā.
Viss, kas ar tevi dzīvē notiek, tev šķiet normāls līdz brīdim, kad iegūsti pavisam atšķirīgu pieredzi. Nav nekā briesmīgāka šai dzīvē par bez mīlestības vadītu mūžu. Kā tev iemācīties parādīt savu mīlestību, ja tu pats nekad neesi mīlēts? Vai tev, kurš nekad netiki samīļots, liksies dabiski samīļot kādu citu? Visticamāk, tu jutīsies neveikli un tev būs kauns to darīt. Bet kādam tā visa tik ļoti pietrūks...
Būt par tuvinieku. Justies vajadzīgam, nepieciešamam un pieņemtam. Būt kā dāvanai – allaž labai un gaidītai. Atdūries pret pretenzijām, sašķīst prieks, nodziest vēlme un nocietinās dvēsele. Mīlestība ir brīvas gribas akts. Nav iespējams mīlēt to, kas šo mīlestību pieprasa. Ja ar labvēlību neapmainās, ja ar aizdomu pilnu skatienu uzmana viens otru, tad kur te lai patveras prieks? Vai kāds ir ideāls, ka būtu pelnījis ideālu?
Pacelt roku, lai noglāstītu, izstiept plaukstas, lai apmīļotu, piekļaut sev, lai mierinātu. Tikai ar tuviniekiem cilvēks nejūtas vientuļš. Tikai tas, kurš tiek pieņemts, jūtas par sevi drošs. Un viņam ir svarīgi, lai kāds to apliecinātu. Nekādi pasaules labumi nespēs aizstāt ikdienišķu maigumu...
/Gunta Kraulere no eseju krājuma "Uz degoša tilta"/