| Ērihs Marija Remarks |
[12 Apr 2004|06:54pm] |
jā, nu šitas varētu būt notikums - es ņēmu un izlasīju it visas dzīvoklī atronamās Remarka grāmatas. Kur es biju agrāk?
Tik tiešām, kāpēc esmu piedzimusi šajā laikā, bet ne 30. gadu vducī? (joks, protams). Rakstnieks, kurš neiemidzina un nefilosofē par lietām, kuras nepārzin, bet gan raiti uz papīra izlicis visu to, kas izgājis, izmalies caur viņa kailedoskopu - visupirms jau cilvēks kā indivīds, spēļmantiņa Kāda rokās, deja ar nāvi un gandrīz vai dialogs (līdzīgi kā raksta arī Aksels Munte, bet ko tur brīnīties, arī vīņš tā laika cilvēks, arī viņš bijis pie Sommas un Verdenas, arī viņš centies dzīvot pilnasinīgu dzīvi) un cenšanās sameklēt uz šīs pasaules mīlestību, atrast to, dēļ kā ir vērts nepazaudēt sapni. Jā, un man patīk cilvēku portretējumi, tas, ka nav pārāk liela iedziļināšanās fonā, bet gan viens stāvs taustās gar savu (tavu) pasaules malu un pūlas no tās nenokrist. Tā kā es un Tu, vai ne?
"Mēs bijām cerējuši iesakt pilnīgi jaunu dzīvi, kas ieraus mūs sevī kā mutuļojošā virpulī. Bet dienas un nedēļas izgaist zem mūsu rokām; mēs ziedojam tās nenozīmīgām, seklām lietām, un kad atskatāmies atpakaļ - padarīts nav nekas. Mēs bijām raduši domāt un rīkoties tikai pašreizējam mirklim (..)Tādēļ dzīve mums tagad rit pārāk lēni.(..) Šis tukšums rada mūsos nemieru, jo mēs jūtam, ka mūs nesaprot un ka pat mīla mums nespēj līdzēt."
(Ceļš uz mājām")
|
|