| Aleksandrs Grīns - Dvēseļu putenis |
[04 Jan 2004|11:10pm] |
Šī grāmata man prasīja apmēram mēnesi, ja ne vairāk. Un priekš manis tas patiesi ir daudz.
Grāmata sastāv no trīs daļām. Pirmā un trešā daļa ir rakstītas pirmajā personā, savukārt otrā ir vairāk kā skats no malas, kur epizodiski parādās arī pārējo daļu galvenais varonis. Jāatzīst, ka tieši otrā daļa ir visgrūtāk lasāmā un arī visneinteresantākā. Tā pilnībā sastāv no kauju aprakstiem, kuri sākumā liekas aizraujoši, bet vēlāk liekas tik vienādi un apnicīgi. Mēģinot atbildēt, kāda bij jēga tik sīki aprakstīt daudzās kaujas - autors lieliski parāda kādas grūtības bija jāpārcieš latviešu strēlniekiem, lai izcīnītu Latvijas neatkarību. Viņi tiešām bija varoņi! Bet tomēr tie kauju apraksti ir par daudz, turklāt pēc apraksta ir grūti izsekot norisēm. Prasījās pēc kartēm, kurās tas viss būtu attēlots.
Pārējās divās daļās lieliski ir apvienots karš un galvenā varoņa piedzīvojumi un emocijas. Galvenais varonis Edgars nepaspēj pabeigt pat skolu, kad karš to ierauj sevī. Vācieši nogalina viņa māti un okupē viņa dzimto pusi. Edgara brālis aizbrauc uz kara skolu Igaunijā, bet viņš kopā ar tēvu iestājas pirmajos latviešu armijas bataljonos.
Grāmata ir vērtīga ne tikai kā romāns, bet arī kā vēstures izziņas līdzeklis. Pašam jau bija piemirsusies pirmā pasaules kara norise Latvijā. Atsvaidzināju atmiņu un paskatījos uz karu no citas puses nekā tas rakstīts vēstures grāmatās. Šis gandrīz 800 lappušu biezais romāns ir tā vērts, lai to izlasītu. Negribās teikt šos banālos vārdus, bet nespēju atturēties - katram latvietim tas būtu jāizlasa, lai saprastu ko ir pārcietuši mūsu senči, padarot mūsu dzīvi labāku!
|
|