stāvot veikalā pie piena produktu skapjiem un nespējot izvēlēties starp "Stelpes sviestu" un "Tukuma tauku pastu" (ak, šī ES!), atcerējos vienu periodu 70.-os gados, kad sviests mūsu mazpilsētas veikalos bija reta un gandrīz vai eksotiska prece, kaut gan Latvija tai pašā laikā bija viena no lielākajām sviesta ražotājām pārējo "brālīgo" 15 PSRS republiku vidū.. sviests iebrauca Lielo Brāļu mutēs, kamēr paši ēdām margarīnu...
toties bija dabūjams "kuļinarnij žir" un dzelteni govju tauki, un balts margarīns caurspīdīgā sviestpapīrā, "Selgai" līdzīgos klucīšos..
tieši tāpat reta parādība bija pusžāvētā desa, kuru deva ne vairāk kā 1 kg uz cilvēku.
ja tāda parādījās veikalā, tad viens no ģimenes locekļiem fiksi ieņēma vietu garum garajā rindā, pirms tam apzvanījis pārējos mājiniekus, piesakot, lai nākot uz veikalu pēc sava kilograma.. desa veikalā parasti izbeidzās tajā pašā dienā kādu 4 h laikā, un laimīgie, ar ģimenes locekļiem bagātākie pircēji (tēvs, māte, vecmāmiņa, tante, onkulis) steidzās mājās ar kādiem 5-6 kg desas.. un tā nu pamazām ēda to desu līdz nākamai desas "izmešanas" reizei.. savukārt daži nelaimīgie pēc 3 h nīkšanas ļoti agresīvi noskaņotu lautiņu vidū tā arī palika bešā.
pārējā laikā bija dabonama tikai tā saucamā "zirga desa" - milzīgi resna vārītā desa ar baltiem speķa gabaliņiem, skrimšļaina asinsdesa un vēl "ļivernaja" - dzeltenbrūna aknu desa. un viss.
nekādu žāvētu gaļiņu esamību neatceros..
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}