Gadiem un gadiem, un gadu desmitiem mani vajāja tā garša, kā garšoja piens slimnīcā no emaljētām krūzītēm. Man toreiz bija varbūt 4 gadiņi, varbūt pat tikai 3. Vakaros atnesa paplāti ar emaljētām krūzītēm ar siltu pienu. Un viņam bija tāda īpatnēja garša. Viņš nemaz negaršoja pēc piena. Garša bija ļoti īpatnēji itnekāda. Bet tai pat laikā tāda, kā nekam citam. Savādāk es gadu desmitiem nebūtu mocījusies ar domām, kāpēc viņš garšoja tieši tā.
Taisot brīvdienās dzīvoklī gada profilaktisko dezinficēšanas procedūru un ķeskājoties ar smirdīgo Domestos, es beidzot atkodu to mīklu. Tas piens tā garšoja tāpēc, ka viņš bija vārīts alumīnija katlā, kurus mazgāja hlorūdenī un kurā pa dienu vārija slimnīcas zupas. Droši vien tikai tie, kas ir ēduši skolas zupas, kas vārītas alumīnija katlos, kas mazgāti hlorūdenī, vēl varbūt pat ar alumīnija karoti no alumīnija bļodiņas, atcerēsies šīs specifiskās garšas nianses.
Un tālāk, kā no kalna veļoties. Dežūras skolas virtuvē, velkot nohlorūdens laukā tur sabērtās bļodas, ēdamzāles slaucīšanu, ķīseļa pļecku dalīšanu pa bļodām. Smirdīgu puvušu kartupeļu pārlasīšanu skolas pagrabā uz aukstas betona grīdas. Brrr.
Bet tas piens man likās toreiz garšīgs. Un agrāk es dažkārt pēc tā pat ilgojos. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
