laikabedre - 23. Augusts 2006

Jā, bija 23.augusts un mēs braucām uz šoseju, lai piedalītos Baltijas ceļā... mazā Viola vēl tikai sāka ko nojaust par Latvijas patieso vēsturi un ļoti dziļā zemapziņā līmēja kopā tēta un viņa mammas izteikumus par Sibīriju (un 23.augusta slepeno paktu), kur, kā vēlāk izrādījās, abi bija "ciemojušies" sākot no 1949.gada... Labi, Sibīrijas laiks tēva dzīvē, patiesībā - pusaudža gados - ir izstudēts līdz mielēm... par to šoreiz nē.

Bet - tad, kad stāvējām Baltijas ceļā, man nebija vienotības sajūtas triviāla iemesla dēļ - no manis pa labi stāvošais onkulis nedeva man roku, jo turēja rokās radio, lai "būtu kursā" par šo pasākumu "onlainā"... var jau tai mazajai Violai mēģināt iestāstīt, ka ne jau fiziskās izpausmēs ir spēks un jēga... BET Viola BIJA NIKNA, un nekāda Vienotības Sajūta tajā pusaudzī neradās... baiss niknums uz to onkuli, kurš savā pieaugušā idiotiskajā iedomībā neaizdomājās par to topošo nodokļu maksātāju un LR pilsoni, kam šis Notikums LR vēsturē bija nozīmīgs viņas patriotiskajā audzināšanā...

Par sava patriotisma līmeni TAGAD nerunāšu, jo galvenā sāpe ir par TO Onkuli...

Morāle? Ja ko dariet kopā ar bērnu vai pusaudzi, tad dariet to NO SIRDS UN PA ĪSTAM, tā, lai viņš/viņa JŪT, KA VISS NOTIEK PA ĪSTAM, un lai viņš/viņa sajūt, ka arī jūs, piegaugušie, TICAT TAM, KO DARĀT. Bērni un pusaudži lieliski jūt blefu. Par pusaudžiem man pašai vienubrīd bija šaubas (vai viņi, izņemot savu topošo izcilo personību, vispār apkārt ko redz), bet viena dzīves situācija skolā pierādīja, cik svarīga bija MANIS PAŠAS PATIESĀ TICĪBA TAM, KO DARU, lai pārliecinātu arī savus pusaudžus, ka ir jēga darboties...

Garastāvoklis:: pukaina