|
un lelles man bija visādas, bet vislabāk man patika tās gumijotās - lapsiņas, lācīši, pelītes, pīlītes, gailīši, galvenokārt, gan visas oranžas, bet bija arī dzeltenas un tumši rozā. tētis nesa no darba vietas SCO-starpkolhozu celtniecības organizācijas. kādā sakarā - vispār grūti pateikt. arī, ja bija kāda svētku eglīte, tad līdzās konfekšu un mandarīnu maisiņam pavisam droši varēja cerēt arī uz kādu gumijveidīgo. manai māsīcai bija tādi paši gumiju krājumi. un brālēnam arī. tikai citās krāsās. peles vislabāk varēja atšķirt, jo tām bija dažādi iegrauztas ausis. un tajā visā taču ir kaut kas skaists, ne? nu bija tak?
vēl mums ar māsu bija maziņas figūriņas no nezinīša - pats nezinītis (divi, katrs citā krāsā), zīmulīte, skrūvītis, kaut kāds ķēms ar cepuri sašķiebtu uz sāniem, citus gan neatceros - visi sarkani, zaļi un zili. un mēs spēlējāmies ļoti daudz un ļoti ilgi, vēl padsmit gados. cēlām mājiņas, sadalījām lomiņas. visaktuālākā tēma mums nez kāpēc bija ārzemju viesu ierašanās, tāpat nozīmīgu lomu spēlēja mašīna (kuras mums tolaik nebija) un visādas dīvainas ierīces mājvietā, kas protams sastāvēja no vairākiem stāviem un tajā bija gan lifts, gan istaba katram (kas mums ari tolaik bija tikai viena - visiem), gan televizori un telefoni tajās.
ak un papīra lelles nemaz nedrīkst nepieminēt. lielākoties gan spēlēšanās ar tām aprobežojās ar drēbju zīmēšanu. mēs tikai zīmējām un griezām un piemērījām un citreiz nespējām izgriezt visu, ko sazīmējām, bet turpinājām zīmēt un zīmēt. mēbeles arī. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}