laikabedre - 5. Augusts 2004

Tas, ko es atceros, bija garās rindas. Rindas, kuras mani uztrauca visvairāk, bija pēc saldējuma. Madonā tik viegli to dabūt nebija iespējams. Parasti, kad gāju mājās pēc dejošanas, nogāju gar veikalu paskatīties, vai nav bijis pievedums. Neko daudz jau tāpat nevarēja dabūt - balto un brūno saldējumu, bet nu tas kārums likās visgaršīgākā lieta pasaulē. Un, ja pievedums bija, skrēju mājās, teicu mammai un tad mēs abas stāvējām garajā rindā, un uzreiz pirkām kasti. Vienreiz gadījās, ka gan mamma, gan tētis bija nopirkuši. Pilna māja ar saldējumu, ko vajadzēja ātri apēst. Viss nelīda ledusskapī. Tad nu tā, laikam, bija viena no manām laimīgākajām bērnības dienām - katrā rokā pa saldējumam..

Kad 1989.gadā piedalījos skolēnu dziesmu un deju svētkos, nedēļu nodzīvoju Rīgā. Biju šokā par to, ka šeit var saldējumu dabūt brīvi, pie tam vēl "tur ir tāds, kam šokolāde apkārt. uz kociņa" :)