Pītagu dienasgrāmata

Es šoreiz atzīstu savu sakāvi.
Jo parasti es cenšos publiski neko … nu tādu… nu kā tas izskatīsies un tā tālāk. Bet nu vispār es arī esmu cilvēks – nu tāds parasts – ar emocijām, nogurumu, savu viedokli, priekiem, jūtām.

Pie manis pavasarī norezervēja vietu nometnei – 20 personām- tātad māja. Vienreiz kādas nedēļas atpakaļ sazvanījās ar mani uzvaicāja dažus jautājumus un norezervēja vietu vēl 5 personām – mājā vietas vairāk nav – tātad mājiņā.
Nākošais zvans piektdienas rītā – nometnes dienā -
„ - mēs būsim 30 - !!!!!!!!!!
- man nav brīvu vietu, man pat segu vairs nav, paņemiet ko paši līdz, kur es jūs likšu? …”

Piektdienas pēcpusdienā iebraukšana – viena istaba vēl nav iztīrīta. Nu tāpat jau visi uzreiz neguļ – izdarīšu. Un visu laiku tas stress – kur likt piecus cilvēkus? Matrači man ir – bet nav platības kur tos uzlikt…
Pārējās rezervācijas (5 mājiņas jau apzinātas, ka būs – neviena atteikuma)

Steigā - palika neizrunāti visi organizatoriskie jautājumi-
Cikos pirti? Vai auksto baseinu vajag?
Kāds jums nodarbību grafiks?
Cik maksāsiet par 5 papildvietām?
Un sapratu, ka neviens jau arī nezina, ka svētdien 12tos telpas būtu jāatbrīvo- ja nav atsevišķa vienošanās.

Un tad kā lavīna… es zinu – tā nedrīkst.
Bet par šim 3 dienām jau neviens nepavaicāja kā jūtos es ?...
Organizatoru meitene jutās slikti manis dēļ – es jutos slikti tā visa dēļ… un 29 pārējie jutās slikti visa tā dēļ…
Un tie 20 lati ko papildus maksāja (kā par telts vietām) - bija nevis par pirti, bet par 5 papildvietām…

Man spēku dod jūra un labi cilvēki – es atgūšos- un atkal būšu stipra. Un mācās jau nu tikai no savām kļūdām.
Un tad nu mājas resurss ir 20 cilvēki un kempinga 24. Neprasiet man neiespējamo – un pa kluso arī neizdomājiet ko citu…
-nekādu kāzu,
-lielu nometņu,
-nekādu sporta spēļu.

Uzrakstīju un palika mazliet vieglāk, bet sāpēs ilgi, pārstās kad atnāks atkal kas labs, bet neaizmirsīsies nekad…