|
27. Sep 2004|02:07 |
Manā ļoti labo filmu sarakstā (individuāli, protams) ir noturīgu vietu ieguvušas tikai dažas filmas. Gan kinemotogrāfiski vērtīgas, kas tīk daudziem fanātiskiem kinomīļiem, gan arī pilnīgi sviesti, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir iepatikušās tikai man. Tāpat tur vienā rindā nostājas gan "Quills", gan "American Beauty", vienlīdz tuvas man ir arī "Fight Club", "The Boondock Saints" un pat "Cry-Baby". Bet kopš šīs nakts negrozāmi stabilu vietu iegūst filma, kuru gan es diez vai jelkad noskatīšos otrreiz. Nē, vispār meloju - droši vien tomēr noskatīšos, lai dzirdētu tekstus oriģinālvalodā (jā, mīļā draudze, esmu grēkojis - skatījos filmu, ieskaņotu krievu valodā). Bet nezinu, kad tas notiks.
Runāju es par filmu "Dogville". Daudzi to ir jau redzējuši, bet dažs labs arī nē. Šī iemesla dēļ neko neteikšu par sižetu, lai nebojātu iespaidus tiem, kas tikai vēl taisās to noskatīties. Taču šī filma, tāpat kā savulaik "Fight Club", bija precīzs trāpījums manā domāšanā - un arī, tāpat kā jau minētajā FC, būtu ārkārtīgi mani apbēdinājis, beidzoties citādi. Bet šeit es nepaliku vīlies. Gluži otrādi.
Es precīzi uzminēju, kādas ir galvenās varones attiecības ar vajātājiem. Mana domāšana man pateica priekšā, cik ideāli būtu redzēt beigu epizodē dzīvu suni. Šīs sīkās epizodes filmā paralēli ar psiholoģiski smago, bet ļoti precīzo sižetu.. nezinu, bet man liekas, tādas filmas neaizmirst. Ar to es te mēģinu kaut kā pateikt, cik ļoti mani sajūsmināja šī filma - diemžēl augstās skolās gājis neesmu un daiļi runāt mācījies ne tik. Šo pat īsti nevar nosaukt par filmu, tas ir teātris. Visās šī vārda nozīmēs. Un lielisks piemērs tam, ka labai filmai nav vajadzīgi ne miljonus vērti specefekti, ne milzīgi masu skati un nepavisam ne sarežģīti notikumi. Galvenais, kas ir vajadzīgs - pareiza provokācija. Tāda, kurā filma turpinās skatītāja prātā. Pāris stundas uz ekrāna nav nekas, bet svarīgi ir tas, cik ilgi filmas sniegtās pārdomas paliek ar mums. |
|