| Trīra nakts. |
[25. Okt 2008|11:36] |
Tātad.
(Mans izmisums noplok ekrāna priekšā.
Vai arī paceļas kā ūdens līmenis kad ir šausmīgi daudz un pēkšņi uzlijis.)
(Ir jau savādi,
savā vecumā pirmo reizi skatīties Dejotāju Tumsā,
bet tas notiek.)
Trīr, psihopāt, nenormālais briesmoni!!!
Tu mani kaitini, Tu mani paved, Tu mani šauj un dur,. sit, atplēs acis ar abām rokām, un pīcko ar dzeloņdrāti,
es sēžu savās adrenalīna pārpilnajās miesās savainota,
asinis dārd galvā,
nolādēts, es izbīstos tikai trīs reizes un neraudu.
bet KĀ izbīstos.!!
pirmo reizi kad Tu gandrīz pabāz Bjorku zem fūres.
Es to mašīnu ne pamanu, ne dzirdu, bet pēkšņi tā ir tepat manā istabā, nonesas pap galdu, izsit logu,un dauzās sirds no tās taurēšanas.
otrreiz Tu esi perverss sadists,
Tu liec aklai sievietei nevainīgai, stulbi principiālai, jā, un tomēr - nevainīgai - kļūt..tik vainīgai, ka gribas ietriekt dūri ekrānā,
es saku NĒ, NĒ, Bjorka, nedari to, Tu taču nešausi!
Bet viņa..šāuj..un vēl kā..un vēl sit.
UN tie sitieni ir tik īsti,ka man liekas, ka Tu mani padari par šO slepkavu,
es dzīvoju līdzi katram sitienam, aisns šļakstienam, Morsa atsistajai sejai un riebīgajām, pretīgi blāvajām nelieša acīm, kas aizveras, skanot galvas sadragāšanas melodijai,baudu nāvi ar katru šūnu, bīstos ļauna bet baudu nāves garšu kā matēriju.
tāds GĻĒVUMS, gļēvums, kas nogalina divus cilvēkus,
gļēums, kas uzdzen drebuli.Sirds atkal sitas un pamirusi elpa,nolādēts,nē..
bet Bjorka sakā- JĀ.
un sāk savu visu izlīdzinošo dziesmeli.
Pēc tam pa vidu seko dažās ainas, kurās es gandrīz sāku raudāt,
Taču tikai gandrīz, jo izskatās, Tu ļauj Bjorkai padziedāt un padejot,izbojājot visu spriedzi, ko tik eleganti radi,
Tu esi padevies mākslai kā pašmērķim?
Man pietrūkst tā, ka TU vēsts transcendentālismu novestu līdz galam,nē, man pat pietrūkst, ka Tu to padarītu pārcilvēcisku, cik cilvēciski nožēlojami zemiska tāir.
Dziesma no Mūzikas skaņām, kuru kopāar Bjorku, apskaudama, dziedu līdzi un mazliet rīstos,
viņas sejas taustāmais tuvplāns, ādas virsma, maigums, kas staro no tās,
un tad Tu atkal iebāz dziesmu, viss izskatās , nogludinās, un cilvēki padomā, ka tā varbūt ir labāk?
Te pēkšņi...filma jau ir atnākusi.
Pēkšņi es paskatos viņas sejā un ieraugu cilvēku, pirms nāves.
un ne kaut kādu izkliedētu nojautu, nezināšanu, nenoteiktību.
Tu ļauj man tik kaili ieskatīties acīs..nāvei.
kas kā spoguļattēls izvago Bjorkas acis,
Tu ļauj man blenzt tās sejā, ļauj iztaustīt katru vaibstu, skūpstīt nāves smaržu no viņas nāsīm un lūpām,un vienā mirklī...man paliek bail pa īstam.
es pat vairs neskaitu reizes. un neelpoju.
es jūtu viņas nāves tuvumu kā..savējo.,
un man sagriežas galvā, es neelpoju,
sirds pukst kaut kur galvā,es elpoju saraustīti,
pēdējie simtu cik tur soļi,
bet
viens drausmīgs blīkšķis,
KLUSUMS.
PRIEKšKARS KRīT. |
|
|