| sāpīgais reālisms |
[8. Mar 2008|22:50] |
Pirmdien, 10. martā 19. 00
Jaunā Rīgas teātra lielajā zālē
Par Annu Manjani, Roberto Rosselini un neoreālisma skaudrumu – kino zinātnieks Agris Redovičs.
Turpinām iepazīšanos ar vienu no XX gadsimta būtiskākajiem kino mākslas virzieniem – neoreālismu, kas nekad nav sevi īpaši manifestējis, taču ļoti spēcīgi ietekmējis sava laika kino attīstību, iezīmējot jaunu, dzīves skaudrumā sakņotu izteiksmību.
Roberto Rosellini filma Roma – atklāta pilsēta (1946) ir viens no galvenajiem neoreālisma darbiem. Romā, kurā vēl nav sadzijušas kara brūces, Rosellini izspēlē nesen notikušu Pretošanās kustības drāmu. Sāpīgu un satricinošu. Filma uzņemta reālajās notikumu vietās. Tā laika romiešiem režisora atskatīšanās visu pārdzīvotajās dramatiskajās kolīzijās lika sarauties sāpēs. Tās bija rūgtas atmiņas. Emocionālais autentiskums saviļņo arī šodien.
Rosellini filmā Roma – atklāta pilsēta atklāj apbrīnojamu aktrisi - Annu Manjani (1908. - 1973.), kurai piemītošā traģisma izjūta piestrāvo lomu ar vulkānisku kaislību. Viņa nebija gluži iesācēja teātrī un kino, taču Rosellini atvēra viņas dvēseles dzīles. Viena no traģiskākajām ainām kino vēsturē ir Manjani varones Pinas bezjēdzīgā nāve. Kādu laiku arī Rosellini nonāca aktrises suģestijas varā – neprātīgi iemīlējās. Sekoja Annas Manjani triumfa gadi uz teātru skatuvēm un filmās. Viņas jutekliskā vitalitāte kļuva par itāļu sievietes etalonu. Latvijas TV vairākkārt rādījusi Lukino Viskonti filmu Visskaistākā (1951), Mātes lomā mulsinoši patiesa tajā ir Manjani. 7. martā izcilās aktrises cienītāji atzīmēja viņas 100 gadu jubileju.
(c) http://horizonts.wordpress.com/ |
|
|