| Reālā kino sfēra |
[6. Jan 2008|14:28] |
JRT kinoklubs “Horizonts” aicina
pirmdien 7.janvārī plkst.19.00
uz kinozinātnieka Agra Redoviča lekciju Jaunā realitāte
Lūk, kādu manifestu savulaik iztrādāja Vitālijs Manskis:
Reālā kino sfēra
Līdzko dokumentālais kino kļuva par mākslu, tas pārstāja būt dokumentāls.
Reālu notikumu, cilvēku, priekšmetu klātbūtni uz ekrāna izmantoja patstāvīgu artefaktu radīšanai, kuru nozīme bieži vien bija pretēja pārceltajam uz ekrāna faktam vai notikumam.
Tā notika pirms nebija radies “Reālais kino”, jauns virziens kinematogrāfā, kas turpina Dzigas Vertova “Kinopravdu” (“Kino patiesību”) un “Cinéma vérité”
Balstoties tikai un vienīgi uz realitāti, “Reālais kino” saglabā autora tiesības uz subjektivitāti un apliecina mākslas pamatpostulātu – mākslas tēla radīšanu.
“Reālais kino” nenoliedz priekšgājēju darbus un nav arī kinematogrāfa evolucionārās attīstības galapunkts. Piramīdas virsotnē – pati realitāte, kura diez vai jebkad ietilps kadra ierobežotajos rāmjos. Drīzāk tieši otrādi, realitāte ietvers sevī kinematogrāfu, pārvēršot to par vienu no savām substancēm (vai “materiālajām izpausmēm”). Kā tas šodien izskatīsies, pateikt nevar neviens.
Bet pagaidām “Reālais kino”.
Programmā:
Vitālija Manska filma “Privātās hronikas. Monologs” (1999)
Unikāls kino veidojums, kurā izmantoti vairāk kā simts tūkstoši kinoamatieru filmējumu. No tiem autors radījis neparasti spirgtu, asprātīgu stāstu par kāda cilvēka dzīvi no 1961. līdz 1986. gadam, kad liktenis viņam lēmis iet bojā kuģa katastrofā. Sociālistiskā īstenība filmā izgaismota vitāli un intīmi. Tas ir ļoti personisks, fizioloģisks skatījums uz neseno pagātni. Bez smīkņāšanas un ņirgāšanās, bet pilnā pretrunu spektrā, prieka un sāpju skurbuma kokteilī. Pārdzīvotais laiks uzzied kā smaržīgs, bet ērkšķains zieds. Jaunie ļaudis varēs taustāmi sajust savu tēvu jaunības laika kaislības un naivumu, sekojot literāri augstvērtīgajam, izdomā bagātajam stāstam.
Vitālijs Manskis ar šo darbu izvirzījās starp vadošajiem Krievijas dokumentālistiem, lai gan filma pēc tās parādīšanās izsauca asu polemiku presē. Vieni to cildināja kā jaunu īstenības atklāsmi, citi zākāja kā pagātnes nomelnotāju. Vienaldzīgo nebija.
Vitālijs Manskis šobrīd ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Krievijas dokumentālajā kino, jo pārrauga šo jomu Krievijas TV kanālā (RTR). Tas viņam netraucē regulāri savā studijā Vertov&Co uzņemt pamatīgus dokumentālos gabalus. Daļa no tiem rādīti Rīgā Starptautiskajos dokumentālā kino simpozijos.
Pirms diviem gadiem Manskis nāca klajā ar Reālā kino manifestu, kas tāpat kā Dogma absolutizēja patiesīgumu kā dokumentalitātes kritēriju. Tāpat kā Dogma arī šis manifests konsekventi nav realizējams. Taču par īstenību un fikciju domāt liek.
Horizontā šo tematu aizsākām pērnā gada decembrī. Tagad turpināsim iedziļināties realitātes un izdomas attiecībās. Krievu dokumentālā kino labākie darbi dod tam bagātu vielu.
(c) http://horizonts.wordpress.com/ |
|
|