| kino nāve |
[15. Mar 2006|23:48] |
|
Filma par manā pagrabā ieslodzīto Mārci Jonasu droši vien paliks tikai idejas līmenī, tāpēc pasaules labākās filmas godu joprojām dalīs veselas 3 filmas. Domāju, ka visi piekritīs, ja teikšu, ka šīs 3 filmas sauc The Godfather: Part I, The Godfather: Part II un La Caduta Degli Dei. Tomēr šis ieraksts nav veltīts šīm filmām, tāpat kā tas nav veltīts divām emocionāli iedarbīgākajām filmām, proti, The Fisher King un Taxi Driver. Šo darbu dziļdomīgums sniedzas tālu pāri vidusmēra cilvēka uztverei, tāpēc es parasti nemaz necenšos tās skaidrot tiem, kas tās nedēvē par kaut ko īpašu, tāpat kā es vairs necenšos skaidrot sakarību starp filmām Fight Club un American Beauty. Citiem droši vien to ieraudzīt vienkārši nav lemts. Manu smīnu izraisa kvantitatīvais skatītājs, viņš nesaprot, viņš tik daudz spēj palaist garām, bet laikam jau ikviens potenciālais kino kritiķis ir tendēts uz skatīšanās kvantitāti, nevis kvalitāti, un to pat var saprast. Kritiķim tiešām ir jāredz daudz, tāpēc viņam tik daudz paslīd garām. Dita Rietuma un Normunds Naumanis savā grāmatā "Filmas 365 dienām" to pierāda ar uzviju, jo neiekļauj savā grāmatā 3 lieliskos veltījumus modernajai vardarbībai, kas izpaužas filmu American Psycho, Natural Born Killers un A Clockwork Orange veidolos. Garāmejot tiek pieminēta vienīgā pēdējā no manis nosauktajām, kas dziļdomības ziņā noteikti ir visvājākā. Šajā ziņā es attiecīgās filmas esmu sarindojis atbilstošā secībā. Domāju, ka lielākajai daļai cilvēku šīs secība būtu apgriezta otrādi, bet tas pierāda vienīgi jūsu pilnīgo neizpratni par lietām un to uzbūvi, man jūs ir žēl. American Psycho ne tuvu nav vienīgi stilīga satīra par amerikāņu fetišiem, kā vispār kaut ko tādu var iedomāties? Nelielu smaidu izraisa arī mans draugs, kurš mīl citēt Patriku Beitmenu, iesākot savus teikumus ar vārdiem "agrāk es nesapratu šo mūziku...". Mūsdienu vardarbības šķērsgriezuma analīzē American Psycho iesniedzas daudz dziļāk par Natural Born Killers, bet A Clockwork Orange tiek apdzīts gandrīz par diviem apļiem. Šajā brīdī es sev pārmetu agrāko mīlestību pret savu zvērināto ienaidnieku Grīnveju. Pirms laika man šķita, ka The Tulse Luper Suitcases iezīmētā kino sagrāve bija tikai cieņu zaudējuša režisora nejaušs klupiens. Šobrīd, pārdomājot viņa bijušos darbus, es saprotu, ka kino kā institūcijas iznīcināšana jau no sākta gala ir bijis šī režisora mērķis, uz kuru viņš ir tiecies ar daudz smalkākiem līdzekļiem nekā Repše. Nedomāju, ka šādos apstākļos uzradīsies tik liels ģēnijs, kura spēkos būs ar elektrošoka palīdzību atdzīvināt kino. Glābējs noteikti nebūs Linčs, jo Linčam ir viena problēma - savā visdziļākajā būtībā šis režisors neizsaka neko, pašā, pašā apakšā nav pamata, ir tikai izcilas projekcijas. Un ticiet man - es viņu esmu izpratis daudz labāk par jums. Ceru, ka ar prieku lasījāt šo sapresēto bēru brošūriņu. Es, kā ar kino saistīta persona, esmu pabeigts, tāpat kā ir pabeigts pats kino. |
|
|