| "Skafandrs un tauriņš" |
28. Okt 2007|20:07 |
Neiedziļinoties faktos par šīs filmas piedzīvojumiem Kannu kinofestivālā, skrupulozi nepētot īstā Žana - Domenika Bobī (Jean - Dominique Bauby) dzīvesstāstu un neesot lasījušai šī paša cilvēka grāmatu, varu teikt, ka filma 'aizķēra'.
Sākumā šķita mazliet dīvaini, neomulīgi, no domas, ka filma lielu daļu tās laika būs no paša Žana - Do skatupunkta, kas pēc knapi 15 minūtēm pārvērtās par skatu ar vienu aci, jo otra tika aizšūta. It kā jau filmai varētu likt punktu neilgi pēc Žana -Do pamošanās, kad viņš, līdz šim izskatīgais, ciniskais žurnāla "Elle" redaktors pamostas no komas (cerebrālas vainas radītas) un atklāj, ka nevar nedz kustēties, nedz runāt, jo sarežģīto dzīvi, apkārtējo uztveri pēc katastrofām cilvēka dzīvē mēs visi esam redzējuši dažādās filmās, iespējams pat 'cietušā' sajūtas arī, tādēļ, šķietami, nekā svaiga. Bet nē. Šī filma ir mazliet personiskāka, nekā to gribētos, skatītājs daudz vairāk iedziļinās, lūkojas uz ekrānā notiekošo caur kustēties nespējīgā Žana aci. Te, protams, operatora darbs, lenķi ļauj sajūtas manevrēt labāk, īstāk.
Un lai kā es necentos teikt, ka mazliet par daudz patosa ap faktu, ka viņš izdeva grāmatu, 'saraksot' to mirkšķinot ar aci, kad nosauc pareizo burtu, tas tomēr ir sasodīti ineteresanti, jo cilvēka saprātam tas vienkārši nešķiet iespējami. Bet bija. Un smuki.
Un ir tīri jauki, ka filmu rāda arī pēc Baltijas Pērles, jo festivāla laikā ir pārāk daudz, ko redzēt, kā rezultātā tiek redzēts ļoti maz. |
|