| mans viedoklis pēc Bābeles noskatīšanās |
21. Nov 2006|11:10 |
vārdi neko neiztektu. Tiem nav jēgas, jo nespēju atrast fiziskus apzīmējumus tam ko sajutu. Tas ir jāsajūt pašam, jāizlaiž cauri kā 220w strāvas vilnis. Es kādu laiciņu vēl nevarēju iziet no zāles, jo vienkārši šī filma nav pelnijusi, lai pēc tās pēdējās ekrāna bildes cilvēks iznestos ārā savā nebūtībā. Šī filma nav pelnījusi, ka to aizmirst. Jo viņu nevar aizmirst, vismaz ne tās sajūtas... Viena no labākajām, ja ne pati labākajām (manuprāt) Breda Pita lomām...
"Oda cilvēka vientulībai un skaudrajai patiesībai, ka cilvēks pasaulē ienāk viens, dzīvo viens un aiziet viens. Pa vidu ir maldīgas tuvības ilūzijas. Pa vidu ir bailes, izmisīgais izdzīvošanas instinkts, mīlestības alkas, sāpes un klusums. Tie visi satiekas kaut kur pa vidu starp centieniem izdzīvot Marokas kalnos un vēlmes nolēkt no Tokijas debesskrāpja."
nu tā k.kā |
|