kino [pyonpyon]

Manas domas par vienu jaunu filmu, no šejienes.

Foršums sākās brīdī, kad mežoņi, pretēji jebkādam veselajam saprātam, sadomāja nolaupīt to meituku. Un tad bija tā vecā bāba, kas kaut ko ļoti cītīgi murmulēja, acīmredzot, lai piešautu visam (ne jau lētu, kur nu) mistisko noskaņu. Un mežoņu arhitektūra vispār bija absurds brīnums… Pats Kongs nopūlējās salauzt tās milzu durvis.

Vēlāk uzjautrinoši bija, cik ļoti milzu dinozaurus ieinteresēja tā meitene. Kāda velna pēc viņiem pēkšņi par katru cenu savajadzējās nogaršot kaut kādu sīkaliņu? Tā bija pēdējā ēdamā lieta visā salā, lai pat cīnītos ar Kongu par to? Ak, bet tad jau nesanāktu interesanta filma, ja notikumiem vajadzētu arī loģisku segumu. Galu galā, kurš gan skatās kino, lai domātu! Tas taču būtu kā lasīt grāmatu, citiem vārdiem, garlaicīgi un mokoši!

Un aina pie koka pār aizu, kur tas nēģeris paietas dažus soļus uz priekšu, un nevis bēg, kad ierauga Kongu, bet stāv kā uz vietas iemiets… Tas nemaz nebija lēts veids, kā iestarpināt varonīgumu. Lai visiem, visiem pielektu, ko viņi redz, pat tika pasniegta šāda pērle:

— When I tell you to run, run.
— I'm not a coward. I'm not running.
— Jimmy, sometimes it not about being brave.

Ja jūs taisat filmu, kas izmaksā vismaz mazas valstiņas gada budžetu, vai tiešām ir neiespējami atrast kādu, kas uzrakstītu ne tik kliedzoši banālu dialogu? Nē, nopietni, kāpēc visam ir jāiekļaujas šaurākās iespējamās pierītes uztveres līmeņa robežās? Kāpēc pilnīgi visiem ir jāpasniedz iepriekš sakošļāts ēdiens, ja tikai daļai nav zobu?

Mazliet vēlāk, izkāvušies ar visdažādākajiem mošķiem, kuru vienotais (cits citam viņi nepievērsa uzmanību) dzīves mērķis bija kā vien iespējams nodarīt pāri cilvēkiem (starp citu, ko tie lielie sienāžveidīgie centās panākt, lecot virsū, pakaitināt?), pēc neiespējamām izdarībām ar automātu (kad tas puikiņš nošāva tos sienāžus nost no rakstnieciņa) un bezgala asprātīgā kapteiņa komentāra ("That's the thing about cockroaches. No matter how many times you flushed them down the toilet, they always crawl back up the bowl." ar režisoriņa atbildi, kas bija pārāk lieliska, lai to atkārtotu), rakstnieciņš dodas viens džungļos atrast savu mīlestību. Protams, tā saucamie džungļi izrādījās tik mazi, ka viņam tas arī izdevās, un ar milzu sikspārņu palīdzību (šeit realitātes moments apgriezās kapā) viņi aizbēga no Konga. Tikmēr režisoriņš un komanda, ticot rakstnieciņa spēkiem un, acīmredzot, dalot ar mežoņiem spēju uzbūvēt neiespējami lielas lietas bez palīgierīcēm, bija sagatavojuši varenas lamatas Kongam! Kongs, kas bija spējīgs viens piekaut vairākus milzu dinozaurus, protams, gandrīz padevās vīreļiem ar striķiem un pāris akmeņiem. To, kas notiek tālāk, es gribu izcelt īpaši. Tas, ka mieti ir spēcīgāki par lodēm, ir katram Holivudā zināma patiesība (sk. Plēsoņa, Svešie, Robokops etc.), un King Kongs nebija izņēmums, un ļāvās apturēties ar pāris smirdīgām harpūnām, kaut gan tās aptveres, kas viņā tika salaistas iepriekš, pat nelika viņam pamirkšķināt aci!

Jauki bija arī tas, cik veikli tika apieta problēma, kā skatītājam izskaidrot veidu, kā Kongs nokļuva Ņujorkā, vienkārši to neparādot. Bums, un viņš jau ir tur. Skatītājs taču neies apgrūtināt sevi ar tādiem apnicīgiem un nesvarīgiem jautājumiem.

Kongs, bez šaubām, bija saķēdēts varen labi, un atbrīvoties viņam prasīja pusminūti. Būdams pieredzējis cilvēku seju atpazīšanā, viņš devās ielās meklēt savu iemīļoto meituku, pa ceļam neizskaidrotu iemeslu dēļ sakaujoties ar vienu varen izturīgu tramvaju (es vienmēr esmu ticējis, ka tramvaji ir stiprāki par dinozauriem). Tikmēr rakstnieciņš, atradis Kongu klapējam vagonu, ielec taksī un nokliedzas "sekojiet tam pērtiķim". Ko viņš ar to gribēja panākt, ir zināms tikai viņam pašam un Džeksonam. Vadītājs, būdams atjautīgs, un saprazdams, ka bēgt skrienot būs ātrāk kā braucot ar mašīnu, atstāj to rakstnieciņam un aizļepato. Rakstnieciņš telepātiski pievērš trakojošā Konga uzmanību, un izvadā viņu ekskursijā pa pilsētu, izraisīdams vēl vairāk haosa un samīdītu pilsētnieku. Ko tieši viņš šoreiz vēlējās panākt atkal paliek noslēpums, bet tas noteikti bija kaut kas labs.

Tagad fināls. Kongs satiek savu meituku, ir dramatiska atkalredzēšanās aina, tad viņš parkā atrod ledu, kas kaut kāda iemesla dēļ var noturēt viņa svaru, līdz viņa randiņu izjauc nejaukie militāristi. Viņš uzrāpjas Empire State Building, kas pati par sevi ir laba doma, izņemot, izrādās, ka turpat netālu gatavībā tika turētas tieši šādam gadījumam sagatavotas lidmašīniņas. Kongs, protams, nevis atkāpjas, bet ļoti efektīvi cīnas… Meituks, ko viņš atstāj drošībā, grib Kongam palīdzēt un rāpjas augšā pie viņa… Un šeit pyonpyon pārtin uz beigām, kur viņš jau guļ nosities uz asfalta (nez kā tas gadījās), un beidz skatīties.

Piecas acis! Joks.