Viņš pameta mājas, kad saule bija tikko izlīdusi no apvāršņa. Tā bija spoža un silta, un viņš mēģināja to notvert, taču saule arvien izrādījās veiklāka. Tā izslīdēja pa pirkstu starpām vai džempera acīm un smejoties nogūlās uz kādas citas ķermeņa daļas, kur rotājās un sildīja, un vilināja pie sevis. Un viņš gāja tai pretī: aizvien tālāk mežā, aizvien tālāk no mājām.


Mazs vīriņš pa taku iet, saulei acīs ieskatās, meža dziesmās noklausās. Tur putni debesīs sarunājas, par kaut ko savu priecājas. Viņš klausās, klausās, bet neko daudz nesaprot. Par ko viņi runā un kālab tā, viņš prāto: iet, skatās un prāto. Viņam tā patīk, viņam galva liela, tajā ilgi var klejot un ilgi var maldīties, un apmaldīties tā, ka neviens neatradīs. Neviens gan arī nemeklē. Par tālu viņš, jau sen par tālu…


Pamazām mežs kļuva skrajāks. Pazuda ēnas un neredzamo dzīvnieku jausma, gaiss iesila un iesmaržojās rīta svaigumā. Arī saule vairs neslēpās. Tā bija pakāpusies augstāk un nu jau krita tieši sejā. Viņš mēģināja ieskatīties tai acīs, bet gaisma izrādījās pārāk spēcīga, un viņš atkal nodūra galvu. Tomēr tā priecēja. Tā solīja prieku un siltumu, un visu citu, ko nespēja dot koki un koki, un koki visapkārt. Tāpēc viņš sekoja saulei.

Un mežs atvērās. Priekšā bija zāļains klajums. Neviena bērza, oša vai alkšņa. Tikai zāle un saule. Bet viņš saminstinājās, apstājās. Atskatījās: mežs aiz muguras piepeši šķita citāds, gaišāks. Saule klejoja pa koku lapotnēm un gaismoja krūmus, aicināja atgriezties. Vilināja. Bet, nē, viņš jau bija gandrīz pieaudzis, viņš zināja dzīves viltības. Un novērsās no meža

Pļavai cauri vijās zālē iegrimusi taka. Ceļš kāpa paugurā un tur arī pazuda. Viņš paskatījās augšup un pasmaidīja. Mežs bija palicis aiz muguras: koki, putni, viss pārējais. Te bija jauna pasaule. Un saule staroja neredzētā spēkā. Tā bija visur: tā atspīdēja no pēdējām pļavas zālē palikušajām rases pilēm, dzirkstīja uz netālās upītes virsmas un caurauda lāsainos mākoņus. Un viņš smaidīja.


Viņš nomet somu un metas dejā. Saulīt, saulīt, mana mīļā, kur tu biji, kad es skumu? - bet labi, lai jau paliek, kāda starpība… Viņš dejo! Dejo abām rokām gaisā paceltām, dejo acīm aizžmiegtām, dejo, dejo brīvs - ne vairs ilgi tāds būsi. Viņš dejo! Un kad viņš apstājas - aizelsies, piesārtušiem vaigiem, līksmu smaidu sejā - viņš ir redzējis Visu, viņš ir sapratis Visu, viņš tūlīt sasniegs Visu! Un viņš atsāk ceļu.


Ticis līdz pakalna virsotnei, viņš vēlreiz apstājās, apkārt apskatījās. Joprojām smaidīgs: silti taču, labi, gājiens vēl tikai sācies. Pār galvu klusēdamas pāršāvās dažas bezdelīgas, bet viņš tās nemanīja. Lejā, ieplakā, un tālumā redzamajos kalnos klīda cilvēki.

Pa pāriem vai mazos pūlīšos, somām plecos vai bērniem pie rokas - visādi viņi bija. Un visiem sejas saulē vērās. Bet tā skatījās uz viņiem visiem, un sildīja viņus visus - arī to, kurš no pakalna gājējus vēroja, pamazām smīnā pāraugdams.

Tad viņš pacēla rokas un metās lejā. Ar katru soli uzņemdams ātrumu, viņš drāzās garām akmeņiem un lēca pāri ciņiem, viņš klaigāja un smējās, viņš joņoja tā, ka vārdi pašķīda un pazuda vējā, un vējš dejoja ausīs un dziedāja acīs, līdz viņš apstājās ielejas malā: bez elpas, bet mirdzošām acīm, bez prāta, bet ar lērumu plānu. Brīdi tā pastāvējis, viņš saglauda matus, sakārtoja džemperi un droši devās cilvēkos.


"Hei, skaistulīt," viņš uzsauc kādai netālu ejošai meitenei. "Ko tu tāda saskumusi klīsti? Nāc, nāc ar mani, uzreiz labāk kļūs!" Bet viņa vilcinās, viņa neatbild, viņa pēkšņi ņemas debesis vērot…

"Nāc taču, nāc! Vari kaut ar mani izjādē nākt - tik neaizmirsti, ka zem tevis dzīvnieks kust!" viņš neatlaižas, un viņa beidzot iesmejas un nāk ar - un tālāk jau viņi divatā iet. Te viens soli atkāpjas, te otrs uz priekšu paskrien, bet kopā vien turas. Tā jautrāk. Tik reizēm kāds dadzis, maita tāds, ielīp matos vai krūtīs un tad dzeļ, dzeļ, līdz otrs apķeras un izrauj vai netīšām dziļāk iestumj. Un tad pats mokās klusās sāpēs, ļaunās priekšnojautās.


Drīz vien viņu ceļš sāka kalnup vīties. Apkārt bērni skraidelēja, klaigāja, priecājās, šausminājās, pārsteigumā plaukstas sita, līdz viņam galva sāka sāpēt - un arī tad nestājās. Bet saule vēl aizvien spoži, spoži spīdēja. Vai roka acīm priekšā bija jāliek vai sāņus jāskatās, lai izturēt spētu.

Un ceļš jau pavisam stāvs sāka palikt. Vairs nevarēja pļāpāt un jokot, bija jāskatās uz priekšu, uz augšu jāskatās.


Vēl viens pakāpiens, vēl viena rindkopa. Virsotne jau tuvu, un saule turpat vien gaida. Kazi - varēs ar roku aizsniegt, pieķerties pie kāda stara un laisties lejā kā gaisa vilcieniņā… Vēl viens pakāpiens, vēl viena rindkopa. Smagi, smagi nāk - ja nebūtu tik karsts, ja viņš nebūtu jau nosvīdis… tomēr jāsakož zobi un pēdējiem spēkiem vēl vienu. Tad vēl un vēl… bet nē, rokas atlaižas, muskuļi atslābst, un viņš apsēžas, galvu starp ceļiem paslēpis. Kaut kur tālumā krauklis ieķērcas, bet viņš pat nepakustas.

Viss, jāatpūšas. Lai tā pa un saule iet ieskrieties. Viņš paliks tepat. Kaut labprātāk būtu ripojis lejā. Kā akmens Sīzifam virsū, zemzemē iekšā. Jā, tā būtu labi. Viņš aizver acis, gatavojas zemei ļauties, atlaiž rokas… bet tūlīt viņu atkal paceļ augšā, kaut ko stāsta, kaut ko baras, kaut ko rāda, un viņš skatās, skatās tukšām acīm, skatās, līdz atkal saulē ieskatās. Un atkal ir kājās, un rāviens - rāviens - un viņi beidzot kalna galā stāv.


Jau pirms pacelšanās virsotnē viņi juta, ka tas nebūs ceļa gals. Tā arī bija. Gals bija tālāk priekšā. Un vēl tālāk bija vēl viens. Un vēl, un vēl viens. Galu bez gala. Bet arī spēki bija galā un gars protestēja.

"Cik ilgi vēl taisies iet?" jautāja viņa, pienākusi tuvāk kā jebkad bijusi. "Un kur tev vispār jāiet? Sauli tak vienalga nenoķersi, Saule pa debesīm dzīvo, bet mums tepat, pa zemi jābrien. Neredzi - smagi? Kāpēc, kāpēc mums jāiet?"

Viņš nezināja ko atbildēt, viņam nebija atbilžu, tikai jautājumi. Bet atbildēt vajadzēja. "Jums to nesaprast," viņš atcirta. Neviens neko nesaprata, bet visiem kaut ko vajadzēja. Viņš pagriezās pret sauli un atsāka iet.


Tā viņi iet. Nu vairs gandrīz nerunā, skatās tik katrs savā virzienā. Tagad tā kā būtu laiks domām, bet negribas vairs. Jāvelkas tik negribīgi uz priekšu, reizēm īgni pametot skatienu uz malu, tad atkal atpakaļ. Mugura sāk līkt, mati sirmot, spēki zust. Arī siltums zūd - Saule aiz mākoņa paslēpusies, laikam apvainojusies būs. Un jau līņā, un viņi klusuciešot kāpj no viena akmens uz nākamā un aiznākamā, un aizaiznākamā. Te nelielā virsotnē uzrāpjas, te atkal lejā norāpjas. Prieka nekāda. Kas jādara - jādara. Tā visa gudrības. Bet, kamēr viņi tā prāto, bērni jau ardievas pateikuši un savos ceļos aizgājuši. Ko viņi?…

Neko - jāiet vien tālāk. Bet nu jau galīgi tukša pasaule rādās. Tumša un nelaipna. Garām jaunieši paskrien. Smejas un danco, krāšņas drēbes mugurā. Bet viņam lietus klusiem tikšķiem pret galvu sitas. Eh, būtu līdaka pa rokai, atdotu visu, lai atgrieztos starp viņiem. Bet kur nu. Nav mums līdakas. Varbūt Dieviņš… bet ko tad tas. Tāds pats vecs vīrs kā paši. Tik asaras acis pilda, kad sāpes līdz kaulam duras. Un viņš noliec galvu lietus priekšā, un pievirzās tuvāk līdzgājējai. Paskatās acīs, vainīgi pasmaida. Vārdi ir lieki, jādodas tik uz priekšu, jācer uz labāko. Ka tik visi vārti jau nebūtu slēgti…


Viņi gāja augšā-lejā un centās neskatīties uz augstajām virsotnēm, kuras pievarēt vienalga vairs nebija pa spēkam. Tomēr acis ik pa laikam pacēlās augšup, meklēdamas tur kaut ko vairāk par lejā atrodamo. Te lietus bija beidzies un visapkārt vizēja saplakusī zāle, bet tur… tur Saule spīdēja divtik spoži, dzirkstījās virsotņu sniegā, žilbinot visus gājējus pat no attāluma…

"Varbūt… ja mēs mēģinātu…" viņš iebildās, cieši skatīdamies zemē.

"Nē," viņa stingri atbildēja. "Tie ir tikai māņi."

"Viss ir tikai sapņi un māņi," viņš norūca, bet par virsotnēm vairs neieminējās.

Tā viņi gāja augšā-lejā un, jā, centās neskatīties uz augstajām virsotnēm. Toties vēroja, kā koki drēbes maina, kā putni atvadu dziesmas dzied, darbojas, apkārt laidelējas. Bet nu viņi tikai dusmas uzdzina. Cik var tā bez apstājas skriet un skriet, un ne uz mirkli nepiestāt? "Eh, māņi, māņi tas viss," viņš vēlreiz norūca un apstājās, atpakaļ atskatījās.


Bet tur viļņaina taka pa kalniem klejo. Maldās. Un pazūd aiz viena tāda pakalna, un vairs neko redzēt nevar. Ne to, kur viss sācies, ne to, kur nogājis no ceļa. Tik krūmi cieši kopā saauguši un koki godasardzē sastājušies. Kas pagātnē bijis, tam tur arī jāpaliek, tie čukst, un putni piebalso. Varbūt viņiem taisnība, viņš domā, lēnām šļūcot lejā no kārtējā pakalna ceļā uz nākamo. Varbūt mēs velti uztraucamies, varbūt mēs patiešām esam tikai divi mazi pērtiķēni, apmaldījušies paši savos labirintos. Var jau būt - tomēr bail atpakaļ pagriezties un atkal saulei acīs ieskatīties. Gribas atgriezties mežā, atgriezties laikā, kad viss bija kā bija, un rītdiena vēl nebija vakardiena.


Kamēr viņi tā stāvēja un skatījās, putni jau bija aizdevušies projām, un koki nu jau stāvēja nepieklājīgi kaili. Un Saule, vecā gļēvule, joprojām aiz mākoņa slēpās. Auksts sāka palikt - viņi abi gan turējās viens pie otra, tomēr sals jau jūtami knieba garajā ceļā savārgušajās miesās. Un no debesīm sniegs sāka krist.

Viņi saskatījās un pasmaidīja. Biezas pārslas lēni lejā lidoja, sēdās uz viņu kailajām galvām un pleciem, un elkoņiem. Pasaulē pat tā kā gaišums parādījās. Un sirdī tā kā līksmība iemājoja, tā kā dejot sagribējās… Ja vien varētu, ja vien kauli nesāpētu…

Pamazām sniegs ceļu pārklāja gandrīz pilnībā. Kurpes gurkstēja un atstāja tumšus nospiedumus gaišajā pasaulē, bet arī tie drīz vien kļuva tikpat balti kā viss pārējais. Tikai viņi - divi aizlaiku ceļinieki - turpināja kustēt kā divi spoki. Par laimi, nu jau lejā no kalna, vairs nebija tā jāpūlas, vairs nebija jālūdz visi svētie, lai stāv blakus katram nākamajam solim. Viņi joprojām nezināja, kurp ved viņu ceļš, un kas viņus gaida aiz nākamā pagrieziena. Bet nu jau arī vairs nebija, ko bīties, nu bija tikai jāiet un jācer uz to labāko. Ja tik ķermeņi klausītu… Bet viss sāpēja, viss smeldza, viss šķita tik netverami liels un svešs, ka gribējās apstāties, apsēsties un nekur vairs neiet. Tomēr viņi gāja. Garām apsnigušām ceļazīmēm, kādai zemē nokritušai ligzdai. Vēl brīdi, vēl - bet te večiņa apstājās, sagrīļojās un kupenā atsēdās.


"Nevaru vairs tālāk iet," viņa čukst. "Nevaru." Bet viņš netic, viņš negrib tam ticēt, viņš mudina celties un mēģināt, mēģināt kaut vēl dažus, kaut pāris soļus vēl paspert uz priekšu, pretī saulrietam, taču velti, izrādās, velti tas viss. Viņa noliec galvu, klanās, klanās un sastingst. Un neko vairs nelīdz vecā vīra vārdi un plikšķināšana pa vaigiem…

Viņš zina, ka mīlestību aprakt nav iespējams, bet zemē vienalga to nogulda un sniegu virsū arī uzrauš. Saraudot acis gandrīz neredzīgas, tomēr pēdējo darbu paveic. "Ardievu," viņš beidzot nosaka, pārmet krustu un pagriežas, lai turpinātu ceļu. Bet sniega nu jau sāk palikt par daudz. Kājas stieg, ar grūtībām cilājas. Turklāt ap sirdi smagi un apkārt klusums tāds, ka kaklu žmiedz. Tā viņš nolaižas lejā pa kārtējo taciņu - cik tādas savā mūžā jau redzējis? - un paiet garām kārtējai eglīšu audzei, pacēlis skatu mazliet uz augšu, kā lūgdams rietošās saules žēlastību - sak, vai tad nu beidzot nepietiks? Bet Saule neatbild, tā tik lej savus purpura starus pār zemi un klusē. Saule ir uz viņa, tā ir pie viņa un ir ar viņu, tāpat kā bijusi visu šo laiku. Un viņš skatās ar akmeni dvēselē, skatās acis nenolaizdams un pat nemirkšķinādams, līdz tajās iemirdzas kas sen pazīstams, kaut kas bezgala tuvs, un viņš sniedzas abām rokām tam pretī, bet kājas samežģās, un viņš krīt, un Saule krīt viņam līdzi, un viss, viss krīt, krīt lejā - lai turpinātu gājienu naktī.

Tags: raf